Novosibirskas kongress, 2. nodarbība

Jautājums: Ar ko atšķiras garīgums no dvēseliskuma? Ir cilvēki sirsnīgi, patīkami, bet garīgs cilvēks var būt ne ļoti patīkams. Kāda starp viņiem ir atšķirība?

Atbilde: Par dvēseliskiem mēs dēvējam ikdienas dzīvē patīkamus cilvēkus, kuri gatavi uz ātru līdzjutību. Tāds cilvēks tevi saprot, tev ir tuvs, var būt līdzcietīgs, palīdzēt utt.

Garīgs cilvēks ir tas, kurš, salīdzinājumā ar mūsu pasaules cilvēku, skarbā darbā ar sevi, „laužot zobus”, spītējot sev, ar milzīgu spriedzi pāraug par kaut ko abolūti citu – atdeves īpašībā, kuras nav mūsu pasaulē.

Pie tam šī īpašība veidojas pateicoties milzīgai tieksmei, milzīgam nolūkam, milzīgai piepūles koncentrācijai, uzmanībai, pastāvīgam darbam un ļoti stiprai kontrolei pār sevi.

Tad, kad cilvēks sasniedz šādu stāvokli, viņam rodas īpaša attieksme pret citiem – ne dvēseliska, ne maiga, bez mīlestības mūsu acīs, tāpēc ka viņš domā, kā padarīt mūs par apgarotiem cilvēkiem, tas ir, tādiem, kuriem ir dvēsele. Tādējādi tas ir saistīts ar nopietnu vardarbību pret sevi, ar presingu, ar saspringtu darbu. Tāpēc tādi cilvēki nav no patīkamiem. Viņu misija uzliek viņiem par pienākumu pastāvīgi izturēties pret mums, maziem vājiem cilvēkiem, mērķtiecīgi.

Es to zinu pēc sevis. Mans skolotājs raudzījās uz mani kā uz mālu, no kura viņam kaut kas ir jāizveido un vērtēja, cik lielā mērā šis māls stenēs, taču ļaus sevi veidot. Es tā jutos. No vienas puses, tā ir milzīga mīlestība, iekšēja līdzdalība un sapratne. Taču patiesībā ārējās izpausmes tomēr ir ļoti īpašas. Tās spēj novērtēt tikai tas, kurš saprot izvirzīto mērķi, skolnieka īpašību un skolotāja darbu.

No Novosibirskas kongresa 2. nodarbības, 07.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →