Kas pamudinās cilvēci pieņemt kabalas zinātni?

Rakstā „Kabalas zinātne un filozofija” Bāls Sulams mums pierāda, ka filozofijā nav nekā patiesa, par cik šīs zinātnes izpētes pamats ir nederīgs. Filozofi bāzējas uz izdomātām koncepcijām, kurām nav reāla fundamenta. Izpētīt var tikai materiālu un materiālā ietērptu formu, turpretī filozofi nodarbojas ar abstraktu formu un būtību.

Patiesībā mēs nekad nevaram zināt, vai mums ir izdevies nonākt līdz abstraktai formai; bet būtība izzināšanai vispār nav pieejama, un mēs pat nespējam to iedomāties. Tādējādi filozofijai nav nekādu pierādījumu, nekāda reāla pamatojuma. No šejienes izriet liels sajukums un pretrunas, kas mūsdienās filozofiju pārvērta „lamu vārdā”. Tās vietā mēs varam paļauties tikai uz materiālistisko psiholoģiju, kura pilnībā balstīta uz lietišķo zinātnisko pētniecību, nopietnu un faktoloģisku.

Psiholoģija pēta tikai parādības, kas raksturīgas materiālam, – formu, kas ietērpta materiālā. Tas ir pareizi, taču no otras puses, psiholoģija neielūkojas augstāk, un tāpēc tā ir ierobežota. Tikko dzimusi pagājušā gadsimta sākumā, psiholoģija jau izgāja savu attīstības ceļu un pabeidza to aptuveni 80. gados. Tai vienkārši nebija ko vairāk pētīt. Faktiski materiāls beidzās, bet viss pārējais iziet ārpus mūsu iespēju ietvariem.

Sanāca tā, ka psiholoģisko pētījumu diapazons cilvēka un viņa apkārtnes jomā ir samērā šaurs un mazs. Šodien jau ir acīmredzams, ka šiem pētījumiem trūkst bāzes, par cik būtībā mēs atklājam tikai atsevišķas izpausmes un nevaram savienot tās vienā veselumā, kādā monolītā sistēmā. Reālie fakti, ko parādīja psiholoģiskie pētījumi, „nekonvertējas” zinātnē, precīzās formulās un metodēs, patiesi zinātniskajā fundamentā. Gluži otrādi, pamati ir netverami, mēs nevaram precīzi pateikt, kas ir cilvēks un redzam savu acu priekšā tikai viņa „dzīvniecisko” daļu.

Un tomēr, kā raksta Bāls Sulams, mums ir jābūt ļoti pateicīgiem materiālistiskajai psiholoģijai: no vienas puses, tā „iznīcināja” filozofiju, bet no otras puses, pietuvināja mūs kabalas zinātnei. Apstākļi veidojas tā, ka mēs esam spiesti pētīt cilvēcisko dabu un apkārtni – sabiedrību, cilvēci, sociālās problēmas ģimenē, audzināšanā un visās citās jomās. Cenšoties izmantot šim nolūkam psiholoģiju, mēs redzam, ka jēga izslīd no redzes loka, paliek neaizsniedzama. Mēs vēlamies veikt pētījumus ar zinātniskām metodēm: mērīt, pārbaudīt, salīdzināt, nepaļaujoties jebkādām fantāzijām, bāzējoties uz dzīves pieredzi – taču viss izplūst, izzūd.

Tomēr pasaule tajā pašā laikā grimst krīzē, un mums vienkārši ir jāsaprot, kā audzināt, formēt cilvēku. Kas ir „cilvēks”? Kas ir bērns? Kas ir tēvs un māte? Kas ir sabiedrības , sociuma, visas cilvēces locekļi? Mēs to nezinām, nevaram izpētīt, izmērīt visus atbilstoši precīziem kritērijiem un klasificēt pēc tipiem, lai saņemtu kādu kopēju ainu un saprastu, kā pārvaldīt cilvēcisko sabiedrību. Mēs paliekam tumsā un, ņemot vērā mūsdienu apstākļus, tas padara mūsu stāvokli nedrošu un ļoti bīstamu.

Tātad, lūk, tieši tas no filozofiskām koncepcijām, kuras sakropļoja kabalu, mūs noved pie psiholoģijas, bet no psiholoģijas – no jauna pie kabalas zinātnes. Tā noslēdzas aplis.

Taču, kādā veidā kabala atklāsies pasaulei? Lai gan filozofija agonizē, un psihologi jau grimst krīzē, lai gan visa cilvēce nonākusi krīzē un tai nepieciešama zinātne, kas paskaidros tai personīgo būtību: kas ir cilvēks, kāds ir attīstības mērķis, ko Daba ar mums dara; lai gan šodien atklājas mūsu pilnīga nezināšana šajā galvenajā jomā, kura noteikti ir jāapjēdz, – taču, kā pāriet pie kabalas zinātnes, kas izskaidro visus šos jautājumus? Kā saprast, ka atbildes slēpjas tieši šajā zinātnē?

Šodien vajadzība jau ir izpaudusies – neviens nezina, ko darīt tālāk ar visu mūsu civilizāciju. Daži jau spriež par pasaules galu un bezmaz vai to slavina. Ko mēs varam noskaidrot, atklāt sevī pašos un pasaulē, lai saredzētu ja ne personīgo programmu, tad Dabas programmu: kurp tā mūs ved?

Šis jautājums jau mostas, jau briest cilvēciskajā sabiedrībā, to arvien vairāk apzinās iekšēji, lai gan ārēji, aiz bezizejas, arī turpina izlikties, ka viss ir kārtībā. Tostarp pulkstenis tikšķ un tuvojas tas laiks, kad mums nāksies sniegt atbildes. Esam nonākuši laika skalas īpašā punktā – punktā ar jautājuma zīmi: kādā situācijā cilvēce spēs sev atklāt kabalas zinātni?

Savā laikā Einšteinu atklāti nosauca par jukušu, līdz pētījumi parādīja viņa taisnību. Taču fizikas teorijas nelemj pasaules likteņus, neattiecas uz cilvēku ikdienas vajadzībām un likteni, kurš nosaka viņu rītdienu. Beigu beigās nevienam nav daļas par relativitāti, virsgaismas ātrumu utml.

No otras puses, kabala nav vienkārši „dīvaina” koncepcija. Problēma ir citā apstāklī: lai šo zinātni saprastu, nepieciešams sākt mainīt savu personīgo dabu. Izrāviens uz priekšu fizikā to neprasīja, tur pietika nedaudz pārkārtot „smadzenes”, neskarot sirdi, nelabojot vēlmi. Pat ja prāts atteicās saprast jauno – nekas briesmīgs, pasaule turpināja dzīvot kā iepriekš. Taču šeit mums ir jāpiekrīt pārmaiņām sevī. Mums atklājas fakts, zinātne, nosacījumi, saskaņā ar kuriem mums jāsāk sevi mainīt. Kā cilvēce to pieņems?

Šeit nav problēma tikai piekrišanā, gatavībā ieklausīties nezināmajā, avotā, kas šķiet neticams. Nē, autentiskais pretrunu priekšmets atrodas daudz dziļāk – nepieciešamībā mainīt sevi uz pretējo pusi, ierobežot, „sažņaugt” sevi. Tas arī ir nošķirtības pamats, tā sekas ir antisemītisms un citas antagonisma formas. No cilvēka tiek prasīts it kā „nomirt”, lai dzīvotu. Viss jautājums slēpjas vienā aspektā, – kā šī pretruna tiks atrisināta…

No nodarbības, no raksta „Kabala un filozofija”, 23.12.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed