Monthly Archives: marts 2013

Ko vēlas tuvākais?

Bāls SulamsRaksts Zoar Grāmatas nobeigumam”: Tāpat kā visas Radītāja darbības virzītas tikai uz to, lai atdotu un darītu labu tuvākajam, nevis rīkotos savā labā, tāpat arī visas mūsu darbības jāvirza uz to, lai atdotu un darītu labu tuvākajam.

Jautājums: Ko nozīmē „atdot un darīt labu tuvākajam”?

Atbilde: Tas nozīmē, ka man jāsajūt, ko tieši tu vēlies. Šim nolūkam man jāizjūt dziļa simpātija, mīlestība pret tevi. Tātad man ir nepieciešams veikt attiecībā pret sevi samazinājumu un jāizveido ekrāns ar atstaroto gaismu uz visām manām vēlmēm. Tad personīgajās īpašībās, kuras tiks vērstas nevis uz iekšieni, bet ārieni, es, iespējams, spēšu tevi saprast, sajust, paust tieši to, ko vēlies tu.

Man jāsaņem no tevis visas tavas „garšas”, lai gan tās man ir nezināmas. Tu esi man gluži kā būtne no citas planētas. Tomēr, neskatoties uz to, es pārņemu tavas vēlmes tik lielā mērā, ka pat atklāju, ar ko tava māte barojusi tevi bērnībā.

Taču, kā lai to sajūtu savās tilpnēs/ vēlmēs, ja man nav pat sapratnes, „no kā tu esi izveidots” un kādas iekšējas atsauksmes izjūti, lai arī kas tas būtu? Šeit man patiešām ar tevi jāsatuvinās, jāiemīl. Kabalas zinātnē mēs to dēvējam par „apskāvieniem”, „skūpstiem”, „savienošanos”, „saplūsmi”, tie ir termini, kas apzīmē mūsu komunicēšanās pakāpes, šī komunikācija tiek īstenota caur vēlmju pielīdzināšanu un savstarpējo piepildījumu. (vairāk…)

Grāmatas ar garīgo zemtekstu

Esam pieraduši pie tradicionālā literatūras veida. Mēdz būt aizraujošas, piedzīvojumu, zinātniski populārās grāmatas utt. Kopumā, atverot grāmatu, es vēlos smelt no tās kādas zināšanas vai iespaidus.

Turpretī kabalistiskās grāmatas darbojas pilnīgi citādi. Kabalā grāmata ir līdzeklis, savienojošais elements, adapteris, ar kura palīdzību es varu pieslēgties autoram. Tieši tā man jālūkojas uz kabalistu darbiem: viņi palīdz man pieslēgties milzīgai garīgai sistēmai, kas pārplūdināta ar Bezgalības gaismu, piepildīta ar Radītāju.

Šī sistēma sastāv no dvēselēm, tas ir, no gara milžu izlabotajām vēlmēm, kuri ar lielām pūlēm sasniedza līdzību Radītājam un notur Viņa atklāsmi savās tilpnēs – savās velmēs. Turklāt daži no šiem gara milžiem no sevis līdz manīm ierīkojuši šauru „caurulīti” – kanālu, ar kura palīdzību es varu savienoties ar viņiem un saņemt iedvesmu, ziņas, labojumus, visu to, kas mani saistīs ar šo sistēmu.

Tādējādi kabalistisko grāmatu lasīšana kardināli atšķiras no visas pārējās literatūras lasīšanas. Tāpēc šīs grāmatas kopumā dēvē par „mācību” (Tora), jo tajās ielikta gaisma (or), kas atgriež pie Avota. Tās satur īpašu spēku, un es varu šo spēku saņemt, ja gaidu pārmaiņas, ja vēlos kļūt tāds pats kā autori. (vairāk…)

Raudzīties ar mīlestības acīm

Jautājums: Jūs sacījāt, ka, ja mēs mācāmies, pamatojoties uz integrālo metodiku, tad citu cilvēku negatīvās īpašības mēs sākam uztvert kā pozitīvas. Ko tas nozīmē?

Atbilde: Tas nozīmē, ja neesmu pacēlies virs sava egoisma, es neredzu otru cilvēku, es redzu tikai sevi. Taču, ja es pārvaru savu egoismu, tad tajā pašā brīdī vērtēju otru tā, kā viņš vērtē sevi pats. Tas ir, es redzu, ka viņš pareizi rīkojas, pareizi darbojas. Tas biju es, kuram nebija taisnība, jo tādā veidā biju viņu vērtējis no sava egoistiskā redzes viedokļa.

Replika: Tādā gadījumā mums izjūk ne tikai subjektīvais „es”, mums sabrūk visa ētika.

Atbilde: Mūsu egoismā nav nekādas ētikas, izņemot tikai vienu, kā saraust vairāk un kā nostumt visus tālāk. Es runāju par mūsu personīgo dabu.

Tad, kad mēs raugāmies uz citu cilvēku, tad pūlamies atrast viņā trūkumus, just viņu tā, it kā viņš būtu zemāks, turpretī sevi just atrodamies augstāk par viņu. Tā ir dabiska mūsu egoisma aizsargreakcija. Tieši tā mēs lūkojamies uz visu pasauli.

Es raugos uz savu bērnu un svešu. Mans bērns – vienmēr man zināmā mērā labāks par citiem.

Es pastāvīgi lieku sevi izdevīgākā pozīcijā, pretējā gadījumā man nav jēgas pastāvēt. Mana egoisma aizsargreakcija virzīta uz to, lai mani atbalstītu tajā aspektā, ka man ir tiesības pastāvēt, es pastāvu.

Turpretī, kad es paceļos virs sava egoisma, tad redzu pārējos pilnīgi citām acīm.

No TV raidījuma „Integrālā pasaule”, 27.11.2012.

Avots krievu valodā

Kad degviela ir beigusies

Jautājums: Pēdējā laikā, tiekoties ar cilvēkiem, es redzu, ka viņi vairs nemeklē panākumus kā iepriekš, necenšas kaut ko sasniegt. Egoisms it kā apstājas un pat pagriežas atpakaļ – cilvēki kļūst pieticīgi. Kāpēc?

Atbilde: Nav viegls jautājums. Kāpēc egoisms pārstājis augt? Pie tam, kāpēc tas „atstāj pozīcijas”, samazina savu spēku? Un vai patiešām samazina?

Lieta tajā apstāklī, ka egoisms ir kļuvis citādāks – „apaļš”, integrāls. Mēs šķiramies no individuālistiskā egoisma veida, no vienkāršas, „lineāras”, taisnas pieejas: „Ņem no dzīves, cik gribi” – un pārejam uz citu veidu, kuru vēl neizprotam. Tas pagaidām mūsos vēl nav atklājies tā pa īstam, proti, integrālais egoisms, kam līdzās nāk savstarpējā saikne, taču mēs to jau izjūtam, bet nezinām, kā ar to tikt galā. (vairāk…)

„Daba necieš tukšumu”

No Rabaša raksta „Nepieciešamība radīt dēlu un meitu garīgajā darbā”: Pēc tam, kad cilvēks pielicis daudz pūļu un palicis tukšā, „savā apziņā” viņš pārliecinās, ka viņš pats nav spējīgs atbrīvoties no sava egoisma un ka tikai Radītājs spēj viņam palīdzēt.

Tāpēc viņam nav jātic, kā to dara reliģiozie cilvēki. Ja cilvēks vēlas strādāt atdeves labā, viņš tik lielā mērā atklāj savu ļauno sākotni „zināšanās”, ka ir spiests noticēt „augstāk par zināšanām”, ka Radītājs tomēr viņam spēj palīdzēt, lai viņš varētu izrauties no vēlmes baudīt važām.

Sacīts, ka „gudrība atnāk tikai ar pieredzi”. Mums nepieciešami autentiski, nevis māksloti uztveres instrumenti. Sākumā jāizzina viss, kas nepieciešams, prāta iekšienē un tikai pēc tam jāpaceļas augstāk par to. Mums jāizpilda viss darbs, ko esam spējīgi veikt, lai izveidotu savas uztveres tilpnes. (vairāk…)

Lūgšana, kas sniedzas līdz debesīm

No Rabaša raksta „Kāpnes atrodas uz zemes un sniedzas līdz debesīm”: Cilvēkam ir jāzina, ka Radītājs dzird katru lūgšanu.

Proti, mums ir skaidri jāapzinās, ka katrs mūsu lūgums, vēlme, katrs mirklis iekļaujas kopējā sistēmā un visas mūsu sajūtas ir kopējās sistēmas sekas. Ja mēs veicam kādu piepūli, tad tā dabiskā ceļā ietekmē visu sistēmu, par cik viss ir saistīts. Taču šī saikne no mums ir apslēpta, tāpēc mums ir jāsasniedz par to zināšanas, bet pēc tam sajūta, ka visa realitāte iekļauta vienā augstākā sistēmā, kas dēvēta par Radītāju vai „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Šī sistēma saņem visus signālus, ka nāk no mums: gan no mūsu attīstības, kas norisinās dabiskā, instinktīvā veidā, kā arī visas papildu iedarbības, kas nāk no sabiedrības, šīs iedarbības paceļas augstāk par dabisko attīstību. Viss iekļaujas sistēmā, un tā neapšaubāmi reaģē uz šo lūgumu: „Radītājs dzird ikvienu lūgumu”. (vairāk…)

Skaistums atdeves gaismā

Bāla Sulama grāmata „Šamati”, 9. raksts „Trīs iemesli, kas paplašina cilvēka prātu”: Zoar Grāmata skaidro mums viedo vārdus: „Trīs iemesli, kas paplašina cilvēka prātu: skaista sieviete, skaists mājoklis un skaistas tilpnes”.

Skaista sieviete ir svētā Šhina. Skaists mājoklis ir cilvēka sirds, bet viņa vēlmes tiek dēvētas par tilpnēm. Patieso skaistumu un pievilcību Šhina spēs paust tikai tad, kad cilvēks iegūs skaistas tilpnes – vēlmes, kas nāk no sirds.

Šeit iet runa par mūsu tilpnēm/ vēlmēm, kurām jāpiedzīvo pārmaiņas, par cik šodien mēs izmantojam tās nepareizi – personīgajam labumam. „Sieviete”, kura ir skaista savai egoistiskajai vēlmei, ir neglīta altruistiskajai un viņai jāpieņem cita forma – nevis piemīlīga, bet gan tikumīga (hasuda), kad tā visa pārņemta ar žēlsirdību (hasadim). „Skaists mājoklis” ir cilvēka sirds, bet „skaistas tilpnes” – ārējās vēlmes. (vairāk…)

Saplūsmes recepte: neaizmirstiet „iesmērēt” ar gaismu

Bāls Sulams „Dzirdētais”, 25. raksts „No sirds nākošais”: Visi saprātīgie argumenti, ar kuru palīdzību cilvēks veido savus secinājumus par to, ka nepieciešams pastāvīgi iet Radītāja ceļu, pamatojas uz saplūsmi ar skolotāju.

Tikko viņš zaudēs šo pamatu, izzudīs viss viņa argumentu spēks. Tāpēc cilvēkam nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties savam saprātam, bet nepieciešams tikai no jauna „saplūst” ar grāmatām un skolotāju. Vienīgi tas viņam palīdzēs, nevis prāts un pārgudrības, jo tajās nav dzīvības gara. (vairāk…)

Vienotība nosaka visu

Bāls Sulams „Šamati”, 66. raksts „Toras dāvāšana”: Toras dāvāšana, kas notika Sīnaja kalna pakājē, nenozīmē, ka Tora tika iedota vienreiz un vairāk netiek dota. Garīgajā nekas neizzūd, jo garīgais – mūžīga un nepārtraukta kategorija. Taču, par cik no Dodošā redzes viedokļa mēs neesam derīgi Toras saņemšanai, par tik mēs sakām, ka tās dāvāšanu pārtrauca augstākais.

Reiz cilvēces vēsturē piedzima mazulis, kuram vecāki deva vārdu Ādams. Kapēc tieši Ādams, viņi paši nezināja, to nosaka augstākā vadība. Mazulis auga, līdz kļuva pieaudzis un, protams, viņam radās jautājums par dzīves jēgu: „Kādēļ es dzīvoju?” Tad, aptuveni 37 gadu vecumā, Ādamam atklājās Radītājs, un viņš sāka apmācīt cilvēkus, līdz ar to aizsākot notikumu ķēdi, kuru apraksta Tora: paaudzes pirms Ābrama un nākamie attīstības posmi. (vairāk…)

Kā noturēties uz īsās distances

No raksta „Ierobežojums” („Šamati”, Nr. 53): Ierobežojums nozīmē sevi ierobežot, savu stāvokli, lai nevēlētos lieko, taču tieši tajā stāvoklī, kurā tu atrodies, esi gatavs palikt mūžīgi. Tas tiek dēvēts par mūžīgo saplūsmi. Bēdas atnāk pie cilvēka tikai tad, ja viņš tiecas pēc pārmērībām.

Tāpēc sacīts, ka tad, kad Israēls atnāca, lai saņemtu Toru, Mozus viņus sapulcēja kalna pakājē, tas ir, noveda viņus līdz visdziļākajām domām un sapratnei – pie pašas zemākās pakāpes. Tikai tad viņi, ne mirkli nešauboties, piekrita palikt šādā stāvoklī un virzīties tajā, it kā atrastos vislielākajā un absolūtākajā stāvoklī un pie tam paust īstu prieku, kā sacīts: „Strādājiet priekā Radītāja labā.” (vairāk…)