Monthly Archives: februāris 2013

Kalpone, uzticīga savai kundzei

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 33. p.: Ja cilvēka ticība nav pilnīga, un viņš nodarbojas ar Toru un darbu tikai tāpēc, ka Radītājs novēlējis viņam mācīties, tad tādā Torā vispār neatklāsies ietvertā tajā gaisma, par cik cilvēka acis sabojātas un pārvērš gaismu tumsā, līdzīgi sikspārnim.

Šāda nodarbošanās jau iziet no „taisnīgās kalpones” varas, par cik ar tās palīdzību cilvēks neizpelnīsies nonākšanu pie lišma un tāpēc pāriet klipas, „nešķīstās kalpones” varā, kura manto šo Toru un darbu un tos aplaupa sev par labu, nolaižot tos klipot pārvaldē. Un sanāk, ka kalpone ir kundzes mantiniece.

Cilvēks, kurš atrodas šajā pasaulē, kādā no brīžiem sev jautā: „Kāda ir manas dzīves jēga?” Šis jautājums viņam dod zināmu saikni ar Toru, kabalas zinātni, un viņš sāk ar to nodarboties, jūtot, ka tas var sniegt atbildi uz viņa jautājumu par dzīves jēgu, par dzīves noslēpuma atminēšanu. (vairāk…)

Kabala un filozofija: kam izšķirošais vārds?

Mēģināsim noskaidrot, kādās savstarpējās attiecībās ir kabalas zinātne ar filozofiju.

Principā filozofija pēta, kas ir dzīve, kāda ir tās jēga, mērķis, kāda ir cilvēka attieksme pret dzīvi un dabu. Īsāk sakot, filozofija it kā aptver visu. Pie tam tā nav zinātne, par cik pēta cilvēku un realitātes cilvēcisko līmeni – citiem vārdiem, to sfēru, kuru mēs nevaram izmērīt. Šeit nav skaidru un precīzu tēžu, kuras varētu pieņemt kā faktus.

Ar zinātniskām metodēm mēs pētam nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu – zemākos līmeņus, uz kuriem cilvēks raugās no augšienes, no nākamās attīstības pakāpes. Mums ir iespēja nolaisties lejup pie tiem, apvert ar prātu, izpētīt, saprast šos līmeņus. Tas attiecas arī uz mūsu ķermeni, kurš attiecas uz dzīvniecisko dabu.

Taču „cilvēku” mūsos mēs neesam spējīgi izpētīt ar precīzām metodēm. Mēs cenšamies zinātniski izšķirot un klasificēt visas iespējamās iekšējās parādības, reakcijas, priekšstatus, domas un vēlmes – taču nesanāk. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir mūsu personīgais līmenis, tā pati pakāpe, turpretim izzināt es varu tikai to, kas atrodas zem manis. (vairāk…)

Izveidosim Cilvēku!

Zoar Grāmata, nodaļa „Naso”, 172. p.: …”Cilvēka tēls” – kā cilvēka sejas attēls, kas ietver visas formas, tas ir, trīs sejas, lauva-vērsis-ērglis. Tie ietverti cilvēka sejas attēlā no Malhut puses tajā, jo cilvēks (adam) ietver Zeir Anpin un Malhut.

…”Cilvēka tēls”, kas ietver noslēpumus, kuri līdz pasaules radīšanai tika izteikti un ieviesti septiņos ķēniņos, kuri valdīja mainīgajā pasaulē, neskatoties uz to, ka viņi sašķēlās un nespēja pastāvēt.

Cilvēka tēls – tas, ko mēs veidojam saiknē starp mums, līdz izveidosies Ādams Rišons. Pūles, kuras katrs pieliek, lai apvienotos, veido šo jauno tēlu, dēvētu „Ādams Rišons”.

Ādams Rišons, kas radīts no augšienes pasauļu lejupnākšanas laikā, bija it kā prototips, eņģelis, par cik radīts bez mūsu pūlēm. Turpretī, pateicoties mūsu pūlēm, tas pārvēršas no dzīvnieka par cilvēku. (vairāk…)

Šodien šeit esam sapulcējušies VISI

Israēls ir augsta pakāpe. Ikviens cilvēks, kurš atdalās no materiālajām interesēm un virza sevi tikai uz saplūsmi ar Radītāju, atdeves spēku atbilstoši īpašību līdzības likumam un  tikai tam velta katru mirkli – tāds cilvēks tiek dēvēts „jašar-eļ” (taisni pie Radītāja), Israēls.

Viens no šī ceļa posmiem ir Savienības noslēgšana, kad cilvēks iekļauj sevī tuvākos – citus, kuri arī tiek dēvēti par Israēlu. Kādreiz viņi jau bija savienoti, taču viņos iespraucās vēlme baudīt, ļaunā sākotne viņus atdalīja. Turklāt tagad, neskatoties uz to, ka viņi atklāj šo ļauno sākotni, tomēr pastāvīgi strādā, lai savienotos kopā, lai varētu sasniegt apvienošanos, lai dotu Radītājam tilpni baudas saņemšanai.

Radīšanas mērķis – sniegt baudu veidojumiem. Tā ir darbība no Radītāja puses, taču tādā gadījumā, kāpēc tas izvirzīts par uzdevumu radījumam? Tāpēc, ka radījumam jāvirza sevi uz tādu stāvokli, lai ļautu Radītājam sniegt baudu radījumam. (vairāk…)

Terminoloģijas skaidrojums

Visa mūsu dzīve, visa mūsu vēsture, kuru izejam no radīšanas sākuma un līdz beigām, dalās divās daļās: trimda un atbrīvošanās. Nav nekā vairāk par šiem diviem stāvokļiem:

• vai nu esmu atrauts no Augstākā spēka un atrodos trimdā, kādā ilūzijā, „sapnī” ar nosaukumu „šī pasaule”, savas egoistiskās vēlmes ietekmē, kas mani atslēdz no garīgās pasaules redzējuma un sajūtas;

• vai arī – ar noteiktu darbību palīdzību, kuras man iemāca kabalas zinātne, es nonāku pie Augstākā spēka  atklāsmes un pieprasu, lai šis spēks izvestu mani no trimdas, lai paceltu pāri šai pasaulei uz augstāko pasauli un kad tas beidzot notiek, es izpelnos atbrīvošanos.

Atšķirība starp trimdu (galuts – גלות) un atbrīvošanos (geula – גאולה) – burtā alef (א), kurš simbolizē Radītāju, pasaules Valdnieku (אלוף). Tādā veidā dalās visa mūsu realitāte, viss attīstības process. Protams, mēs par to nezinām, līdz piepeši saņemam atmodu, kas ļauj pārtraukt trimdas periodu, tumsas, šīs pasaules sajūtas, vissliktākā stāvokļa izjūtu – un pāriet uz jaunu periodu, jaunu līmeni, jaunā stāvoklī, kas dēvēts par „atpestīšanos”. Tādēļ mēs mācāmies. (vairāk…)

Raudzīties uz sabiedrību ar mīlestības acīm

No Bāla Sulama vēstules skolniekiem (Nr. 50): Valdzinošās un lolotās nākotnes sākums tuvojas mums ar Radītāja palīdzību. Tādējādi es vēlos un ļoti ilgojos pēc tā, lai jūs būtu man līdzās ar miesu un dvēseli (tas ir, lai jūs pietuvinātos man, nevis es jums, par cik pēdējais ir izslēgts un pat bezjēdzīgs – un saprotošajam ar to ir pietiekami).

Cik ļoti es tagad nožēloju par svētku mēnesi pagājušā gada sākumā. Tas bija ļoti lielas vēlmes periods, taču jūs tajā laikā neatradāties man līdzās. Un tāpēc pilnīgi saprotama tā nožēla, kas dēļ tā pavadīja mani  visu gadu. Tā iemesls ir lepnība un iedomība, kas jūsos ielavījās. Un tādā pašā mērā starp jums radās nemotivēts ienaids. Un saprotams, ja jūs ienīstat vienu no grupas, tad tā ir skaidra pazīme, ka arī ar mani jūs neatrodaties absolūtā mīlestībā.

Šie vārdi uzrakstīti saskaņā ar mīlestības likumu, saplūsmes likumu: gluži kā ģimenē, kurā nav mazie un lielie – mīlestības likums vienlīdzīgi saista kopā visus. Tādējādi ikvienam jāpaceļas pār savu kritiku, jo viņš nosoda, pateicoties personīgajiem trūkumiem. Ar mīlestības acīm neviens netiks novērtēts kā mazāks salīdzinājumā ar pārējiem. Ja tu  savienojies saskaņā ar mīlestības likumu, augstāk par zināšanām, tad spēsi pareizi savienoties ar visiem vienlīdzīgā pakāpē. (vairāk…)

Slepenais un atklātais

Kabalas zinātne sastāv no divām daļām – slepenās un atklātās.

„Slepenā”  daļa nozīmēja to, kas tika aizliegts atklāšanai. Un kāda jēga atklāt? Grāmatās var būt uzrakstīts viss, kas tikai iespējams, bet tas, ko cilvēks no tām var izvilkt, atkarīgs jau no tā, cik lielā mērā viņš ir spējīgs izprast uzrakstīto. Tādējādi viena no kabalas zinātnes daļām tiek dēvēta par slepeno, par cik atklājas tikai pēc noteiktiem nosacījumiem, kuri cilvēkam ir jāiziet sava egoisma attīrīšanā.

Bez tam, par slepeno šo zinātni dēvē, tāpēc ka Acilut pasaules augšējā daļa mums nav pieejama. Ja es apgūstu garīgās augšupejas kāpņu pat mazu sākuma pakāpienu un atrodos vēl pasaulē Asija, Ecira, Brija un tikai pēc tam ienāku Acilut pasaulē, tad vienalga pat maza daļa, kurā atrodos, pirmās desmit daļas, kas dēvētas „viena pakāpe” (pakāpe sastāv no desmit sfirot), jau sniedz man priekšstatu par visu universu – tikai mazā veidā, mazā mērogā. Pēc tam es paceļos un redzu vairāk, gluži kā ģeogrāfiskajā kartē, kuru es lasu lielākā mērogā un palielinātā veidā redzu visu, kas tur atrodas. (vairāk…)

Ar vienu kāju uz nākamās pakāpes

No Rabaša raksta „Mīlestība pret sevi un mīlestība pret Radītāju”: Pastāv egoistiskā mīlestība pret sevi un ir mīlestība pret Radītāju. Pārejas stadija starp tiem – mīlestība pret tuvāko. Caur mīlestību pret tuvāko nonāk pie mīlestības pret Radītāju.

Par to sacījis Rabīns Akiva: „Mīli tuvāko kā sevi pašu, par cik tas ir dižais Toras likums”. Un viedais Gilels, stāvot uz vienas kājas, atbildēja cilvēkam, kurš palūdza apmācīt viņu Toras zinībām: „Mans padoms: nedari otram to, kas nīstams tev pašam – visu pārējo piedomā pats”. Pateicoties mīlestībai pret tuvāko, tiek sasniegta mīlestība pret Radītāju, un tad visa Tora un visa gudrība atklājas tavā sirdī.

Cilvēkam ļoti grūti pieņemt un iekšēji piekrist tam, ka ceļš pie Radītāja ved caur mīlestību pret tuvāko. Un patiešām, tā ir tā pati mīlestība, tikai divās dažādās tilpnēs. (vairāk…)

No tūkstoš lozēm tu izvilki vienu laimīgo

Ja garīgais ceļš tiktu sajusts kā patīkams, izdevīgs mūsu personīgajai dabai, mūsu egoismam, tad kurš no tā atteiktos? Visa pasaule mestos pie mums mācīties un apsēstos pie mācību sola. Ikviens atnāktu, ja sajustu tajā baudu un saldmi.

Neviens neatteiktos no tādas vilinošas iespējas atklāt savam skatienam nākotni, un saņemt visas zinības. Mūsu ego mūs stumtu uz priekšu, vilktu, neliktu ne sekundi mierā. Skaudība, baudkārība, godkāre cilvēkā degtu, solot viņam visus iespējamos šīs pasaules un augstākās pasaules piepildījumus, Paradīzes Dārzu. Tas viss viņu iedvesmotu un arvien stiprāk sev pievilktu.

Protams, tā tas nav un mums ir grūti saprast un nav iespējams piekrist tam, ka visa realitāte, izņemot mūs pašus, pretēja tam, ko mēs redzam. Īstenā realitāte ir pilnīgs piepildījums un bauda, augstākā spēka atklāsme. Tas viss atklājas atbilstoši atdeves īpašības pakāpei, kuru cilvēks iegūst. (vairāk…)

Brīdī, kad Daba maina attieksmi

Mēs esam nopietni sapinušies, par cik dzīvojam pasaulē, nezinot, kādēļ un kāpēc.

Esam sliktāki par visiem citiem veidojumiem, jo viņi par to pat nedomā, viņiem nav vēl papildus vēlme, kas paceļas virs ķermeniskajām vajadzībām. Viņiem ir pilnīgi pietiekoši nodrošināt sevi ar bāzes vajadzībām: uzturs, sekss, ģimene un tas arī viss. Tāda ir dzīvnieciskā pakāpe. Daži no cilvēkiem arī rūpējas vienīgi par to, – tas ir, nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa vēlmēm cilvēkā. Taču bez visa tā, mūsos ir arī cilvēciskā vēlme, kas izvirza jautājumu par jēgu un būtību: „Kādēļ es dzīvoju?” – un paceļas nedaudz augstāk par dzīvniecisko pakāpi.

Tad cilvēkam vairs nepietiek ar to, ka viņš vienkārši eksitē šajā pasaulē. Viņš vēlas uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāda ir viņa dzīves jēga. Šī vēlme kopējā skalā ieņem nākamo pakāpi pēc vēlmēm, kas virzītas uz ēšanu, seksu, ģimeni, goda apliecinājumiem un zināšanām. Es vēlos izzināt savu būtību, savu misiju, un šī prasība aizēno visu pārējo. Tieši šī prasība pa īstam nogāž mani līdz „dzīvnieciskajai” pakāpei. Labi, lai tā būtu, ja dzīvoju „dzīvniecisku” dzīvi un par to nezinu. Taču pašlaik savās vēlmēs es esmu cilvēks, bet sajūtās un sapratnē – „dzīvnieks”. Tas satriec mani pīšļos, es vienkārši nespēju tādā veidā eksistēt arī tālāk. (vairāk…)