Pasaulē, kas radīta ar gaismas dzirkstīm

Jautājums: Kā cilvēks var piepeši atklāt, ka augstākā vadība nekad viņam nav nodarījusi nekādu ļaunumu, bet attiekusies pret viņu tikai ar labsirdību?

Atbilde: Tas ir atkarīgs no mūsu uztveres labošanas. Taču mums atklājas tieši pretējas īpašības, pretēji stāvokļi. Ja mūsu īpašības ir Radītājam pretstatā, tad atbilstoši tam arī stāvokļi būs Viņam pretstatā. Tomēr mums tie visi ir jāpārdzīvo, pretējā gadījumā, kā lai atklāj Radītāju, ja ne no pretējas Viņam formas?

Mūsu sajūtas izveidotas uz divu īpašību kontrasta, balstoties uz salīdzinājumu, Pieņemsim, man šķiet, ka patreiz ir auksts, es tā jūtu attiecībā pret to siltumu, kāds ir manī. Es nevaru just tikai vienu aukstumu vai tikai siltumu. Man tas ir jāizmēra attiecībā pret citu parametru: attiecībā pret savu iekšējo stāvokli vai attiecībā pret manā atmiņā ierakstīto informāciju, kur glabājas visi dati par maniem iepriekšējiem iespaidiem.

Tāpēc mēs mērojam šo ceļu līkločiem, pastāvīgi pārvietojoties gan uz kreiso pusi, gan uz labo. Mēs vienmēr tiecamies pa labi, taču atklāsme vienmēr sākas no kreisās puses. Sākumā mēs atklājam tukšu vēlmi, ļaunumu, tumsu, jūtamies bezpalīdzīgi, sapinušies. Ja cilvēks neslēpjas no šādiem stāvokļiem, migla galu galā viņu noved pie skaidrības, sapratnes, jaunām, augstākām sajūtām.

Tā mēs esam iekārtoti. Radījums nespēj sajust kādu vienu īpašību – tas visu uztver tikai salīdzinājumā starp „esošo no esošā” (ješ mi ješ) un „radīto no nekā” (ješ mi ain). Ja radījums justu tikai „radīto no nekā”, tas ir, sevi pašu, tad arī viņā nerastos nekādas sajūtas.

Visa mūsu izaugsme, sākot no elemetārdaļiņām līdz atomam, bet pēc tam līdz molekulai, kristāla režģim, akmenim, augam, dzīvniekam, cilvēkam, jaunas formas saņemšanai, ir iespējama pateicoties tikai atšķirību vairošanai, kas rodas starp dažādiem elementiem, kuri sastāda objektu. Tāpat, pateicoties parametru vairumam, kas atšķir to no apkārtnes. Ar to arī tiek noteikta visa radījumu bagātība un daudzveidība.

Ja katrā ir vairāk raksturīgo īpašību, ja tās ir stiprākas un kvalitatīvākas, tad arī sarežģītāka ir cilvēka organizācija. Piemēram, tu raugies uz sienu un domā: „Siena kā jau siena”. Turpretī kāds atnāk un sāk jūsmot par tās krāsām, faktūru, vērtēt to pēc vairums parametriem.

Mēs pastāvīgi atrodamies salīdzināšanas procesā starp „radušos no nekā” un „esošo no esošā” (radījuma un Radītāja īpašībām). Nav svarīgi, ka šajā pasaulē tu neredzi Radītāju – tu atšķir vienu īpašību no otras atbilstoši tajās esošajai gaismai, Radītājam. Sākumā bija tikai viens punkts, kas „radies no nekā”. Taču tagad  starpība starp visiem radījumiem ir tikai tajā aspektā, cik lielā mērā gaisma iedarbojusies uz katru dažādos veidos, piešķirot tiem dažādas īpašības.

Tāpēc, salīdzinot jebkurus divus objektus, mēs vērtējam tajos iekļautās gaismas mēru. Starpība ir tikai gaismā. Mums šķiet, it kā starp mums mēs saskatām īpašības, taču būtībā mēs vērtējam Radītāja iedarbības pakāpes uz katru no mums. Saskaņā ar šo pieeju, mēs šādā mērenā, relatīvā formā jau varam veidot pret Viņu savu attieksmi.

No nodarbības, no „TES priekšvārda”, 16.12.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: