Jautājums: Rabašs savā 43. Vēstījumā raksta, ka līdz brīdim, kad iegūsim ticību, „ārējie” var mūsos iekļūt. Ko tas nozīmē?

Atbilde: Kopumā es esmu „maiss ar vēlmēm”. Pieņemsim, man ir ticības gaisma manas tilpnes augšējā daļā, un šeit es varu redzēt Radītāju kā gaismu ruah, bet apakšā es Viņu redzu kā gaismu nefeš.

Vispār „ticība” ir atdeve. Tā garantē aizsardzību no jebkura ārējā „iebrukuma”. Esmu jau aizsargāts, es atrodos hefec hesed (H”H) stāvoklī. Lai arī man piedāvā jebko: miljons dolāru, mieru, veselību – man nekas nav vajadzīgs, man nekas netrūkst. Un, protams, „ārējie” nespēj manī iekļūt, lai kā pūlētos. Gluži otrādi, tos atgrūž no manis kā pretējības, kas viņiem nozīmē – nāvi. Saskaroties ar ticības gaismu, egoistiskā vēlme acumirklī izzūd, sašķeļas.

„Iekšējie” faktori ir atdeves tilpnes, un ar „ārējiem” faktoriem tiek domāts mans egoisms pirms tā labošanas. Šīs ārējās vēlmes arī ir jāizlabo. Patiesībā „Es” ir visa pasaule. Tādējādi par „ārējām” tiek dēvētas tās vēlmes, kuras es vēl neesmu izlabojis, tostarp citas atrodas vai nu samazinājumā, vai atdevē.

Es redzu, ka viena cilvēku daļa atrodas atdevē kopā ar mani, citi – samazinājumā, trešie – ārpusē. Visos trijos līmeņos es redzu dzīvniecisko pakāpi: piemēram, atdevē tā izpaužas „eņģeļu” veidā un tā tālāk. Taču tā vai citādi, viss – manī.

Attiecīgi, ja es redzu kādu, kurš nav izlabojies, tad tas ir tāpēc, ka tādā veidā izpaužas mana vēlme, kuru vēl neesmu izlabojis. Sākumā es to redzu kā ārējo, tas ir, redzu tevi, it kā tu neattiektos uz mani, pat līdz tādai pakāpei, ka varu pasmieties par tavu nelaimi.

Taču kā tas ir iespējams, ja patiesībā tu esi mana daļa? Lūk, tāpēc tu pagaidām arī tiec dēvēts par „ārējo”. Man šī vēlme vēl ir jāizlabo, jāienes tevi manās sajūtās. Rezultātā es ienesīšu sevī visu pasauli.

Visi ārējie objekti, kas man atklājušies, būtībā runā un prasa vienu: „Mēs vēlamies tevī ienākt – tajā sfērā, kurā tu mūs atdzīsti par savējiem”.

Patiesībā, ja es redzu tevi no ārienes, nevis iekšpusē, tad, protams, esmu sabojāts un ienīstu tevi. Tikai tas pagaidām ir apslēpts naids. Visi cilvēki man šķiet ārējie, tāpēc ka es viņus atstumju, to vēl neapzinoties. Izlabotajā stāvoklī es redzētu visas pasaules, visu realitāti sevī, es būtu Bezgalība. Turpretī patreiz šī pasaule man atklājas no ārienes, bet augstākās pasaules vispār nav redzamas, un es sev liekos kā atsevišķs, nošķirts no visiem – tādēļ, ka esmu atdalīts no viņiem ar naida distanci. Pie tam es vēl visiem spēkiem pūlos noturēt šo distanci. Turklāt naidu pret augstākām pasaulēm es pat nespēju atklāt, par cik man nav atbilstošo tilpņu/ vēlmju.

Mūsu pasaulē ir cilvēki, kurus es nekad neesmu redzējis. Kāpēc? Tāpēc, ka mans naids pret viņiem ir tik milzīgs, ka viņi vēl nav ienākuši manas uztveres diapazonā. Tas nozīmē, ka man ir iespēja ātrāk sasniegt mieru un mīlestību ar acīmredzamiem ienaidniekiem salīdzinājumā ar kādu citu, pret kuru es neesmu vēl izpaudis pat naidu.

Kopumā visa realitāte aptver mani apļiem, sākot no vistuvākajiem cilvēkiem un līdz attālinātākajiem. Bez tam pastāv vēl viena apļu sistēma: grupa kā tuvāko vide un ārējā pasaule.

Kā lai savieno šīs divas skalas? Vienkāršākais un pareizākais princips, kas ļauj pareizi, bez sajukuma virzīties uz priekšu, ir: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Kas stāv aiz visiem cilvēkiem? Kas viņu ir radījis? Kurš viņu nostādīja man priekšā? Viņš. Galu galā ikviens no viņiem ar savu attieksmi man saka: „Dodies pie Meistara, kurš mani radījis. Manis šeit nav, esmu vienkārši lelle, marionete, kuru Radītājs ielicis starp Sevi un tevi”. To saka man policists uz ielas, kaimiņš, sieva, kolēģis… Visi liecina par vienu: „Aiz mums stāv Radītājs. Vai vēlies nodibināt ar Viņu saikni? Lūdzu. Tāpēc mēs šeit atrodamies”. Tas attiecas pat uz niknākajiem ienaidniekiem – viņi arī vēlas, lai es pievērstu uzmanību Tam, kurš viņus vada.

Visa pasaule man atgādina par Radītāju. Kā lai es tagad tiecos pēc Viņa? Lūk, šeit man arī nepieciešama grupa.

No nodarbības, no Rabaša vēstules, 12.12 2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →