Visas bailes – apslēptības auglis

Bailes var būt dažādas: par savu stāvokli šajā pasaulē, par saviem radiniekiem, visu pasauli. Taču tās visas ir pasaulīgas bailes, kuras izriet no tā, ka cilvēkam pagaidām vēl nav pareizās saiknes ar Radītāju, lai saprastu, ka viss atrodas Viņa rokās un nav neviena cita, izņemot Viņu.

Viņš nesaprot, ka pilnībā iekļaujas Radītāja pārvaldē, tādējādi bīstas par sevi šajā pasaulē. Saiknes ar Radītāju trūkuma dēļ, viņš sevi un šo pasauli jūt it kā atdalītu no Augstākā spēka. Viņam šķiet, ka šī pasaule pastāv pati par sevi.

Pēc tam ir nākamais posms, kad cilvēks sāk baidīties par stāvokli nākamajā pasaulē: par sevi pašu, radiniekiem, par pasauli. Tas ir, viņš atdala sevi un pasauli no Radītāja, it kā visi šie jēdzieni pastāvētu atrautībā viens no otra. Un tāpēc viņš meklē starp tiem kādu saikni, kas spēs garantēt viņam vislabāko eksistenci.

Visas šīs bailes rodas no atklāsmes trūkuma. Saprotams, ka šeit nekas nelīdzēs, izņemot virzību ceļā uz īstām bailēm – svētbijīgām trīsām Radītāja vaiga priekšā.

Tās jau ir citas bailes – ne par šo pasauli un ne par nākamo pasauli, ne par atalgojumu vai sodu tajā. Vienkārši cilvēkā pagaidām vēl palikušas bailes – viņš nav vēl līdz galam atklājis, ka Radītājs visu pārvalda ar savu labsirdīgo vadību, kad nebūtu vairs ko lūgt un nebūtu par ko raizēties ne tagadnē, ne nākotnē.

Un tad, kad viņš paveras pagātnē, tad izjūt ciešanas no kauna par savām sliktajām rīcībām. Tas ir, viņš vēl nav piestiprinājies augstākajai vadībai tik lielā mērā, lai saprastu, ka nav citas varas, izņemot Radītāju, vienīgās pārvaldes.

Sanāk, ka visu baiļu cēlonis ir atklāsmes trūkums. Viss tiek nosacīts tikai ar mūsu pāreju no apslēptības uz atklāšanu, mums nav cita kritērija savu stāvokļu novērtēšanai. Atklāsmes trūkums, apslēptība, nepietiekama Radītāja izjušana, ticības augstāk par zināšanām nepilnīgums – tas viss rada bailes, nemieru.

Šī pakāpe tiek dēvēta „atgriešanās no bailēm pie Radītāja” un ir starpposms pirms pilnības sasniegšanas. Šai pakāpei ir jāpastāv. Tajā cilvēks noskaidro, cik daudz vēl šājā pasaulē, tas ir, viņa vēlmēs, kurās viņš arī sajūt šo pasauli, atrodas tādas vēlmes, kuras nav saistītas ar vienīgo un begalīgi labsirdīgo Radītāja varu.

Viņš var ātrāk savest kārtībā savas vēlmes, ja vēl ciešāk savienosies ar grupu. Tās iekšienē viņš pastāvīgi atradīs augstāko gaismu un sevi darbībā, un pareizi apstrādās visas savas bailes, lai ikvienas no tām pēc iespējas pavirzītos tuvāk pilnībai.

Par absolūtām bailēm tiek dēvēta Hasadim gaisma ar Hohma pagaismu. Šādām bailēm viņam pakāpeniski ir jātuvinās savu pārbaužu rezultātā. Ja viņš prasa pareizi, tad lūdz visu traucēkļu sapratni, tas ir, visu savu vēlmju sapratni, ar kurām vēl nav pielīdzinājies Radītājam un kurās pagaidām dzīvo nepilnīgas bailes.

Cilvēks pagaidām nebīstas par to, vai spēs pāri visām zināšanām, pāri saņemošajai tilpnei atrasties atdeves nolūkā, jo tieši tas nozīmē pilnīgas bailes. Un tāpat bailes par to, cik liela ir viņa atdeve, tas ir, virs kāda atklājušās tilpnes dziļuma viņš spēs pacelties un atrasties atdevē. Tā nonāk pie pilnīgām bailēm.

No nodarbības, no „TES priekšvārda”, 04.12.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: