Mēģināsim noskaidrot, kādās savstarpējās attiecībās ir kabalas zinātne ar filozofiju.

Principā filozofija pēta, kas ir dzīve, kāda ir tās jēga, mērķis, kāda ir cilvēka attieksme pret dzīvi un dabu. Īsāk sakot, filozofija it kā aptver visu. Pie tam tā nav zinātne, par cik pēta cilvēku un realitātes cilvēcisko līmeni – citiem vārdiem, to sfēru, kuru mēs nevaram izmērīt. Šeit nav skaidru un precīzu tēžu, kuras varētu pieņemt kā faktus.

Ar zinātniskām metodēm mēs pētam nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu – zemākos līmeņus, uz kuriem cilvēks raugās no augšienes, no nākamās attīstības pakāpes. Mums ir iespēja nolaisties lejup pie tiem, apvert ar prātu, izpētīt, saprast šos līmeņus. Tas attiecas arī uz mūsu ķermeni, kurš attiecas uz dzīvniecisko dabu.

Taču „cilvēku” mūsos mēs neesam spējīgi izpētīt ar precīzām metodēm. Mēs cenšamies zinātniski izšķirot un klasificēt visas iespējamās iekšējās parādības, reakcijas, priekšstatus, domas un vēlmes – taču nesanāk. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir mūsu personīgais līmenis, tā pati pakāpe, turpretim izzināt es varu tikai to, kas atrodas zem manis.

Šeit arī ir problēma. Tā ir vispārzināma, lai gan visa zinātne bija sākusies tieši no cilvēka pieejas sev un dzīvei. Nav nejaušība, ka visi zinātniskie grādi visās disciplīnās tiek dēvēti „filozofijas doktors” (PhD – Doctor of Philosophy), lai gan viņiem nav ne mazākā sakara ar filozofiju. Vienkārši vispārējā pieeja sev un realitātei tiek dēvēta par „filozofiju”.

Patiesībā pats šis termins izcēlies no kabalas. Lūk, ko raksta 16. gadsimta vācu humānists un filologs Johans Reihlins, viens no labākajiem seno valodu speciālistiem, viņš kalpoja Vācijas imperatoram kā viņa personīgais padomnieks un uzturēja sakarus ar Platona akadēmijas vadītājiem:

„Mans skolotājs Pitagors, filozofijas tēvs, tomēr pārņēma savu mācību ne no grieķiem, bet drīzāk no jūdiem. Tāpēc viņš ir jādēvē par kabalistu… Un viņš bija pirmais, kurš vārdu kabala, nepazīstamu viņa laikabiedriem, pārtulkoja grieķu valodā kā vārdu filozofija… Pitagora filozofija radās no bezgalīgā kabalas okeāna, – viņš piebilst. – Kabala neatvēl nodzīvot mums savu dzīvi pīšļos, bet paceļ augšup mūsu prātu līdz izzināšanas virsotnei”.

Filozofi vēlas parādīt lietu tādā gaismā, it kā viņu sfēra aptver visas pārējās. Starp citu, līdz mūsdienām, lai studētu kabalu universitātē, nepieciešams iestāties filozofijas fakultātē. Pasaule arvien vēl uzskata, ka kabala ir filozofijas daļa, lai gan autentiskie filozofi paši atzīst, ka tā tas nav.

Lai kā būtu, lieta ir citā aspektā. Mūsdienu pasaule nicina filozofiju, un tas ir taisnīgi, jo šodien daudzi to apgūst, lai iegūtu diplomu par augstāko izglītību. Taču mēs ar „filozofiju” domājam pasaules uztveri, skatu uz dzīvi, tā vai cita veida paradigmu. Katrs no mums iekšēji ir filozofs. Attiecīgi mums ir jāsaprot, kas šajās pieejās mums ir svarīgs, bet kas nē.

Cilvēka pasaulskats, viņa attieksme pret dzīvi un sevi pastāvīgi mainās, un gala rezultātā pāri šai sfērai paceļas kabalas zinātne, atklājoties no filozofijas tāpat, kā tā atklājas no reliģijām – pēc tūkstošiem gadu apslēptības. Šī zinātne gaidīja, līdz cilvēce izaugs un attīstīsies. Vēstures rītausmā tā radīja zinātnes un filozofiju un šodien, pasaules krīzes laikmetā, tā no jauna atklājas – pēc reliģijām, pēc filozofijas, – paliekot par vienīgo efektīvo pieeju attiecībā uz cilvēku un dzīvi. Kabala sevī ietver visas koncepcijas un tāpēc rezultātā tās aizstāj.

No nodarbības, no raksta „Kabala un filozofija”, 04.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Kabala, Kabala un citas zinātnes | Add Comment →