Cilvēks, kurš strādā ar sevi un virzās uz priekšu, iziet divus posmus.

Pirmais posms – kad viņš atrodas grupā, studē grāmatas, pūlas savienoties ar biedriem, lai caur viņiem iemācītos, kā iziet no sevis uz ārieni un ar to piesaistīt sev Augstāko gaismu kopīgo mācību laikā. Pie tam gaisma, kas uz viņu iedarbojas, sāk viņu pakāpeniski mainīt. Gaisma sāk cilvēku tirdīt: viņš sajūt pacēlumus un kritumus, visas iespējamās garastāvokļa maiņas, atsvešināšanās un aicinājumus uz priekšu. Viņš griežas kā lupata veļas mašīnā un jūt, kā viņu mētā no vienas puses uz otru. Tādā veidā cilvēks ar sevi strādā.

Tādā gadījumā vienkārši jāturas pie kolektīva. Jāizveido ļoti nopietna apmācības sistēma, kas tevi noturētu. Nekur neskriet prom un censties radīt sev pilnīgi precīzu nosacījumu: es eju uz priekšu, neskatoties uz to, kas manī norisinās, – visām manām sajūtām nav nekādas nozīmes, es vienalga virzos kā vilciens pa sliedēm un šeit nevar būt nekādu noviržu.

Pirmais posms tiek dēvēts par sagatavošanās posmu, jo cilvēks vēl neko nesaprot un nezina, kas ar viņu notiek. Viņam ir ļoti grūti strādāt ar sevi un apkārtējiem, viņš ienīst biedrus vai arī piepeši sāk saprast, ka viņi vienalga ir nepieciešami un kaut kādā veidā ir jāiet uz priekšu. Pēkšņi viņš sajūt milzīgas vilšanās un uz kādu laiku var pat atrauties no mācībām, kaut gan tas praktiski var beigties ar atteikšanos no visa ceļa.

Tad, kad cilvēks pilnībā iziet pirmo ceļu, un gaisma pakāpeniski uz viņu iedarbojas, maina, uzkrāj viņā visus iespējamos iespaidus, tad negaidīti notiek izrāviens uz priekšu. Tagad viņš sāk just gaismu, kas uz viņu iedarbojas. Viņš sāk sajust sevī pārmaiņas: viņā norisinās zināmas apskaidrības, pakāpeniskas kustības atdeves un mīlestības virzienā. Viņš negaidīti sāk just pēc tā vajadzību, saprast, ka tās patiešām ir lielas īpašas vērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot. No jauna krīt. No jauna paceļas augšup.  Un tā joprojām. Viņš pastāvīgi atrodas visu šo garīgo īpašību pozitīvā vai negatīvā to novērtējumā.

Otrais posms – jau tā dēvētā viņpasaules sajūta. Ar „viņpasauli” tiek domāta pasaule, kas atrodas „ārpus mūsu egoisma”: mūžīgā, pati pilnība, kas iekārtota pēc absolūtas atdeves un labestības principa un tā ir pilnīgā pretstatā mūsu pasaulei.

Tad cilvēkam sākas pilnīgi cits ceļš. Apgūstot kabalas grāmatas, viņš redz, saprot, sajūt visu, kas tajās rakstīts un virzās jau uz priekšu kā pēc precīzas instrukcijas, zinot katru savu soli. Viņam jau ir pilnīgi cita dzīve – dzīve, kas ir kā aizraujošs piedzīvojums, pilns ar baudījumiem, iespaidiem, atklājumiem. Tā turpinās līdz brīdim, kad viņš sasniedz absolūti Pilnīgu izlabošanos. Tas arī ir mūsu mērķis.

Ko nozīmē „Pilnīga izlabošanās”? Tas ir stāvoklis, kad visa daba – gan mūsu pasaules, gan Augstākās pasaules – cilvēkam pilnībā atklājas. Viņš pilnībā tai pieslēdzies, pilnībā to pārvalda, kļūst vienlīdzīgs ar Augstāko spēku, kurš visu radījis un visu pārvalda un viņš  atrodas tādā pašā līmenī, tādā pašā statusā.

No virtuālās nodarbības, 18.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā | Add Comment →