Radījuma materiāls ir vēlme baudīt, un tāpēc tā sajūt baudījumu tikai no piepildījuma vai arī cieš no šī piepildījuma trūkuma, atkarībā no tā apmēriem un kvalitātes un atbilstoši savam attīstības līmenim. Vēlme attīstās pateicoties piepildījuma trūkumam. Lai varētu eksistēt, tā saņem kādu nelielu „piebarojumu”, taču parasti vēlme raizējas par to, ka sajūt tukšumu un trūkumu.

Attiecīgi šim iztukšojumam, trūkumam, juceklim, bezspēkam cilvēkā attīstās jūtas un prāts. Tad viņš sāk jautāt: kāpēc, ņemot vērā to milzīgo gudrību, ar kādu iekārtota daba, tā tik ļoti cieš? No vienas puses, tajā atklājas milzīga pilnība, taču no otras puses, ir kārtības trūkums un liels haoss.

Bāls Sulams rakstā „Miers” skaidro, ka pastāv divas pieejas: no augšienes lejup – kad viss atnāk no Radītāja, un no lejas augšup – tā, kā to iztēlojas cilvēks. No vienas puses, mēs redzam, cik brīnumaini iekārtota pasaule, lai šī realitāte varētu pastāvēt, taču no otras puses, cik lielā mērā ir sarežģīti un smagi visu radījumu ceļi.

Visi cieš. Tādējādi rodas jautājums par šīs pasaules valdnieku. Vai ir iespējams, lai šajā dzīvē būtu tik daudz nekārtību un ciešanu? Redzot dabas cēlumu un gudrību, mēs neizbēgami secinām, ka pār to, acīmredzot, valda viens vienots spēks, par cik visa daba darbojas kā viena, absolūta sistēma. Sanāk, ka šis spēks arī ir pati pilnība.

Spēkam, kurš ir pati pilnība, ir jābūt labsirdīgam un jānes pasaulē tikai labais. Kāpēc, tādā gadījumā, es sajūtu savā dzīvē un visā pasaulē tik daudz sāpju?  Ja tas ir absolūts mehānisms un noslēgta sistēma, tad kāpēc katrs tās elements izjūt ciešanas?

Šeit notiek zināma dalīšanās. Raugoties uz dzīvi racionāli, savā prātā, es redzu vienīgas ciešanas. Taču augstāk par saprātu es saprotu, ka man būtu jāredz cita aina. Un tad es apzinos, ka problēma ir tieši manī, manā realitātes uztverē. Lieta tā, ka manas vēlmes nav izlabotas, tādējādi es neredzu pasauli kā pašu pilnību un nespēju saskatīt tajā absolūto valdnieku.

Tikai augstāk par manām zināšanām es varu sacīt, ka, acīmredzot, šis Valdnieks pastāv – vienīgais un bezgalīgi labsirdīgais. Taču es nepieprasu, lai šis Valdnieks atklātos, es prasu tikai savas uztveres labošanos. Es vēlos atklāt šo labsirdīgo Valdnieku savās izlabotajās vēlmēs ne jau tāpēc, lai Viņu redzētu un gūtu baudījumu no tā, ka esmu sapratis, uzzinājis, sajutis, patīkami juties.

Es vēlos sajust Labo un labu darošo Valdnieku paceļoties virs savām saņemošajām vēlmēm – ne tādēļ, lai nomierinātu tās vēlmes, kuras izjūt ciešanas, bet lai nenosodītu Radītāju un piestiprinātos Viņa vadībai. Un solidarizējoties ar vadību, es pievienojos arī pašam Valdītājam.

Neskatoties uz to, ka manas vēlmes paliks tukšas, es vēlos pieslieties Valdniekam tikai Viņa pilnības dēļ. Es pateicos par to, ka Viņš deva man iespēju piestiprināties Viņam virspus manām tukšajām saņemošajām vēlmēm. Es raizējos par to, kā kļūt par pilnību arī pašam, nevis piepildīt sevi līdz sātam ar visiem labumiem un līdz ar to nomierināties. Un tikai tādā gadījumā es spēšu redzēt īstenību.

No sagatavošanās nodarbībai, 25.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →