Sacīts, ka spēks, kurš nāk no augstākās pasaules un atbilst zāles stiebriņam mūsu pasaulē, dod triecienus šim zāles stiebriņam, piespiežot to augt saskaņā ar savu uzdevumu. Šie triecieni tiek sajusti prātā un sajūtās, taču vispirms – sajūtās. Mēs esam jutekliska tilpne, vēlme baudīt un zem triecieniem tā dreb.

Trieciens nonāk pie vēlmes, kad tā piepeši atklāj, ka iepriekšējie tās priekšstati bija nepareizi. Trieciena uzdevums – iegremdēt cilvēku daudzkārt dziļākā sajūtā. Līdzīgi āmuram, kas iedzen naglu kokā, trieciens mūs iegrūž dziļāk vēlmes materiālā. Tad mēs sākam savādāk just un saprast to dziļākās uztveres detaļās.

Trieciena rezultātā esmu sapinies, es zaudēju kontroli. Taču patiesībā tā arī jābūt: jo tālāk cilvēks virzās uz priekšu, jo vairāk triecienu nāk pār viņu. Katru sekundi viņš sapinas un atklāj sev ko jaunu, atkal un atkal. Jūs vēl sajutīsiet sevī, kā iekšienē pastāvīgi, nepārtraukti klakšķina šis mehānisms. Mazi triecieni reizi pēc reizes iedzen mani apjukumā, tādā veidā palīdzot arvien vairāk saprast, arvien vairāk just.

Tomēr, lai patiešām sajustu ko jaunu, nepieciešams iziet vairums šādu pavērsienu. Jucekļu vienmēr ir vairāk nekā jūtu un tikai pēc daudzkārtīgas jezgas atnāk jauna sajūta. Pēc tam atkal jucekļu un mazu cerību staru rinda – un atkal jauna sajūta.

Īsāk sakot, triecieni nes labumu, tāpēc ka tos izdāvā „eņģeļi” – spēki, kas atbild par mūsu attīstību.

No nodarbības, raksts „Kabalas zinātnes būtība”, 25.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →