Jautājums: Tad, kad mēs runājam par Israēla tautu, par ebrejiem, ko mēs ar to domājam?

Atbilde: Ābrama mācekļi, kuri kopā ar viņu iznāca no Babilonijas, dēvēja sevi par „Israēlu”, tas nozīmē: „taisni pie Radītāja” (jašar-eļ). Tāpat arī viņi nosauca sevi par „jūdiem” (jehudim) – no vārda „vienotība” (ihud), par cik vēlējās apvienoties. Arī tāpat viņi nosauca sevi par „ebrejiem” (ivrim – עברים) – no vārda „pāriešana” (maavar – מעבר), par cik vēlējās pāriet no pakāpes uz pakāpi. Visi nosaukumi tiek doti saskaņā ar vektoru, atbilstoši tieksmei.

Kopumā pastāv saņemošā vēlme. Tās mazākā daļa tiek dēvēta „Bnei Baruh” (BB). Cita, lielāka daļa, tiek dēvēta „Israēla tauta Israēla zemē”. Vēl lielāka daļa tiek dēvēta „Israēla tauta trimdā”. Un visbeidzot ir daļa ar nosaukumu „pasaules tautas”.

Uz „Bnei Baruha” daļu attiecas tie, kuriem jau ir punkts sirdī (•). Abas „Israēla tautas“ daļas – tie pagaidām ir cilvēki bez punkta sirdī. Un vēl jo vairāk tā trūkums izpaužas „pasaules tautās“. Taču tiem, kuri „atrodas Israēla zemē“, ir rešimot no punkta sirdī, kurš viņiem iepriekš bija, bet tagad apslēpts. Arī uz viņiem tiek izraisīts ārējais spiediens. Attiecībā uz „Israēla tautu trimdā“ – tai ir rešimot un cita veida spiediens – antisemītisms.

„Pasaules tautām” punkts sirdī apslēpts vēl dziļāk. Šis punkts radās pateicoties sajaukumam, kad atdeves dzirksteles ienāca katrā saņemošajā tilpnē, izņemot pašu pēdējo kopīgās vēlmes daļu, kas dēvēta par „akmens sirdi”. Tie jau, tā teikt, „kaitnieki no kaitniekiem”.

Šādu dalījumu var veikt materiālajā līmenī.

No garīgā skatpunkta, uz „Bnei Baruh” attiecas katrs cilvēks ar punktu sirdī, neatkarīgi no tā, kādai tautai viņš pieder materiālajā plaknē. Līdzīgi tam, kā tas bija Babilonijā, cilvēks ienāk  grupā, ja viņš tiecas sasniegt radījuma mērķi. Tādējādi mēs attiecamies uz realitāti saskaņā ar Babilonijas principu.

Atbilstoši tam cilvēki ar punktu sirdī jūt, ka viņiem jāizlabo sevi un pasaule. Turpretī tie, kuri nevēlas apzināties savu pienākumu, neskatoties uz esošajiem viņos rešimot, sajūt ārējo spiedienu antisemītisma vai savas eksistences apdraudējuma veidā.

Šodien pasaule cilvēkus dēvē par „jūdiem”, „ebrejiem” pēc ārējās, nacionālās pazīmes. Un šiem cilvēkiem arī ir jāizpilda savs uzdevums. Labošanās pienākums uzlikts visiem tiem, kuri attiecas uz kategoriju „Israēls”, uz Babilonijas pēctečiem, kuri vēstures garumā izgājuši pārdzimšanu riņķojumu. Lai arī tāds cilvēks nevēlas sevi izlabot, nevēlas nekādu vienotību – viņam neviens to neprasa. Viņa gēnos ielikts rešimo, kas atmodies vēl Babilonijā un viņam tas ir jārealizē. Ja nerealizēs, tad visa pasaule pieprasīs no viņa trūkstošo labošanās daļu.

Cilvēki vienkārši noreaģēs uz piepildījuma trūkumu, kurš tiem bija jāsaņem caur viņu. Un lai cik „labiņš” viņš būtu mūsu pasaulē, tas nelīdzēs. Neviens neņems vērā viņa labos darbus, jo tie parāda tikai vienu: viņš nedara to, kas viņam ir jādara.

– Kam mums tavi zinātniskie atklājumi un medicīniskie sasniegumi? Mēs prasām no tevis pavisam ko citu – galveno.

No nodarbības par tēmu „Israēla tautas loma”, 23.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija | Add Comment →