Jautājums: Ja visi mana ceļa posmi ir iepriekš noteikti, vai es varu zināmā veidā mainīt savas dzīves notikumus ar brīvās izvēles palīdzību? Ar ko atšķirsies mana dzīve kopsolī ar kabalu no dzīves bez kabalas?

Atbilde: Starpība ir kardināla.

Pieņemsim, es nevēlos mācīties skolā. Rezultātā es saņemu no vecākiem „pilnā mērā”. Tāpat arī šeit: es laužu kāju, valsts iesaistās karā, notiek kataklizmas – tas pats ir ar „vecāku iedarbību”, tikai daudz jūtamāk. Un ar šīm nelaimēm vai pēc tām es vienalga izpildīšu to, kas tiek prasīts. Pie tam, ja skolā man reizēm izdevās izsprukt no soda, tad šeit attaisnojuma nav, man nav kur dēties.

Es atrodos starp Toras ceļu un ciešanu ceļu un šī izvēle maina visu manu dzīvi. Būtībā runa iet par atšķirību starp dzīvību un nāvi, lai gan mums tas izpaužas tajās vai citās ciešanās. Kāds vēlējās vinnēt miljonu loto, bet laimēja tikai simts tūkstošus. Turpretī kāds piecpadsmit gadus bija piekalts gultai. Gan viens, gan otrs ir ciešanas.

Jautājums: Un tomēr, vai man obligāti, pieņemsim, ir jālauž kāja?

Atbilde: Ja vienīgi tas var mainīt tavu attieksmi pret radījuma mērķi, tad jā. Tomēr tu vari mērot paātrinājuma ceļu, izlabot savu attieksmi un tad tev nebūs vajadzības lauzt kāju. Tu pacel ciešanas augšup no dzīvnieciskā līmeņa uz cilvēcisko.

Gaismām un tilpnēm jāpretojas viena otrai. Dzīvnieciskajā līmenī tas izpaudīsies, teiksim, kājas laušanā vai algas zaudēšanā, ugunsgrēkā, vai smagā slimībā utt. Taču, ja tu pacel ciešanas augšup līdz cilvēciskajai pakāpei, tad pārdzīvo un nožēlo par to, ka neesi spējīgs uz atdevi. Tagad tā ir tava nelaime, dēļ tā tu izjūti ciešanas. Gaisma, kas atgriež pie Avota, tev šādu sajūtu piešķir un tev vairs nav nepieciešamas materiālās nelaimes.

Pie tam materiālās nelaimes ir nepieciešamas daudzkārt vairāk salīdzinājumā ar garīgām. Piemēram, slimot tūkstoš gadu, nepieceļoties no gultas – tas pats kā izjust mīlas ciešanu vienu mirkli: „Kāpēc es nemīlu Radītāju?” Tāda ir starpība starp pakāpēm. Ko spēj izdarīt mazs bērns salīdzinājumā ar pieaugušo, ja mājās izdziest gaisma? Tas nav salīdzināms.

Paraugies, kā izplatās krīze: no tās vēl neviens nav pasargāts un apdrošināts. Pasaulei draud briesmīgas ciešanas, kas paredzētas salauzt cilvēku, tik vien tāpēc, lai pārslēgtu mazu sviriņu viņa loģikā. Un tad, pēc Trešā pasaules kara, viņš atklās, ka atrodas Dabas ietekmē. Pēc tam Ceturtais pasaules karš pārslēgs vēl vienu sviriņu: „Ahā, man jāatrodas līdzsvarā ar Dabu”. Piektais pasaules karš parādīs viņam atdeves nepieciešamību tuvākajam, lai nonāktu pie harmonijas ar Dabu. Un tā tālāk.

Baismīgas katastrofas, postu pilnie gadi – tikai vien palīdzēs pārslēgt to, ko gaisma pārslēgtu dažos mēnešos. Turklāt pie pareizas apmācības cilvēks mēneša laikā saprastu, ka viņam nav citas izejas. Tādējādi mums pēc iespējas ātrāk jānogādā pasaulē mūsu vēsts.

No nodarbības pēc raksta „Kabalas zinātnes būtība”, 15.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība, Kabalas izplatīšana | Add Comment →