No Rabaša raksta „Trīs līnijas”: Līdz brīdim, kamēr cilvēks nav izpelnījies izkļūt no egoistiskās mīlestības un darboties atdevē, visus augstākos jēdzienus, kas tiek apgūti kabalā, viņš uztver  kā abstraktus terminus.

Viņam nav nekādas izpratnes par augstāko sakņu materiālu, tādējādi var mācīties tikai ar kabalas slēptā spēka palīdzību, kurš palīdzēs viņam visas savas darbības virzīt uz atdevi. Un tas tiek dēvēts par priekšdarbu, ar kuru viņš gatavo sevi, lai izpelnītos ienākt Ķēniņa pilī un Viņam pieslieties.

Pastāv daži šī sagatavošanās darba posmi. Pirmajā mācību posmā cilvēks klausās un nedzird, jo nezina, par ko iet runa. Visi jēdzieni, par kuriem runā kabalas grāmatas, apslēpti no cilvēka – viņš tos nejūt, neredz, nesaskata sevī vai apkārt sev. Tādējādi iedomājas tos tā, kā viņam ienāk prātā.

Viņš nestrādā ar šiem jēdzieniem, nespēj tos atpazīt un uz tiem reaģēt. Viņš domā, ka Faraons ir kāds cilvēks, kurš valda Ēģiptē, Ēģipte – tāla zeme, Radītājs – vispār kas ļoti attālināts, bet Israēls – cilvēks, kurš piedzimis ebreju ģimenē. Viņam nav pareizo garīgo jēdzienu, lai izdzirdot kādu vārdu, viņš acumirklī sajustu sevī atbalsi.

Taču, ja viņš izdzirdētu par sāpēm sirdī, aknās, galvā, rokā vai kājā, tad momentāni spētu to iztēloties. Viņš sajustu sevī reakciju uz šo izdzirdēto vārdu. Turpretim kabalas jēdzieni neizraisa viņā šādu atbalsi, un tāpēc viņš joprojām mācās, neattiecinot to visu uz sevi pašu. Tomēr uz viņu iedarbojas apkārtējā gaisma, kas atgriež pie avota un attiecīgi cilvēka pūlēm izdarīt visu, kas no viņa ir atkarīgs, pietuvina viņu garīgajai pasaulei.

Un galvenais, ka iesākumā cilvēks nezina, ka virzība uz priekšu iespējama tikai mazinot savu nozīmi grupas, skolotāja, grāmatu priekšā. Viņš ir gluži kā mazulis, kuram jāpiestiprinās vecākajiem, augstākai pakāpei. Tādā veidā viņš saīsina vai velk garumā laiku. Iespējams šāda sagatavošanās aizņems dažus gadus, līdz viņš pietuvināsies gaismai tik lielā mērā, ka sāks sajust, kā gaisma viņā darbojas un atpazīt sevī katru īpašību. Taču tas var izstiepties arī 20 – 30 gadu garumā.

Viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēks spēs ļauties skolotāja, grupas, mācību varai – visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem. Tas ir „zīdaiņa” mācību periods, kad nepieciešams pieslieties un uzticēties augstākajai pakāpei, atceļot savu prātu un zināšanas, cik vien tas ir iespējams.

Pēc tam atnāk apzinātāks posms, kad viņš jau sāk atpazīt šīs īpašības sevī, iziet augšupejas un kritumus.

Trešajā posmā viņš jau saprot, ka pacēlumus un kritumus viņā izraisa Radītājs, mudinot: „Iesim pie Faraona!”. Radītājs atrodas labajā pusē, Faraons – kreisajā, bet cilvēks nonāk vidū starp šiem diviem spēkiem. Taču patreiz tas vēl nav viņam skaidri atklājies, viņš tikai nojauš par to, spriežot pēc savām reakcijām.

Gala rezultātā viņš nonāk līdz kliedzienam, tāpēc ka nespēj iziet no sevis paša, izrauties no Faraona varas un tad izpelnas atbrīvošanos.

Taču arī pēc tam ceļš nekļūst vieglāks. Vienkārši cilvēks jau citādi novērtē visu šajā ceļā notiekošo. Par atbrīvošanos viņam kļūst spēja atdot, pacelties pāri sev pašam un strādāt, nepievēršot uzmanību iekšējām nepatīkamajām sajūtām. Tādā veidā viņš virzās uz priekšu, un visa šī virzība tiek nosacīta ar viņa vērtību pārvērtēšanu.

No sagatavošanās nodarbībai, 15.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →