No Bāla Sulama raksta: „TES priekšvārds”: Ja mēs uzsāksim meklējumus, lai rastu atbildi tikai uz vienu visizplatītāko jautājumu, esmu pārliecināts, ka visas šīs problēmas un šaubas (attiecībā uz kabalas zinātni) izzudīs no redzes loka un, paveroties to virzienā, tu redzēsi, ka šo problēmu un šaubu vienkārši nav.

Runa iet par mokošo jautājumu, kuru uzdod visi cilvēki: „Kāda ir manas dzīves jēga?”. Mūsu dzīves gadi mums izmaksā ļoti dārgi, mēs izciešam šo gadu dēļ vairums ciešanu un moku, lai galu galā tos pabeigtu. Kurš tad izjūt no tiem baudu? Vai pareizāk sakot, kam es sagādāju baudu?

Cilvēce izjūt ciešanas, cieš ikviens cilvēks, visa šī dzīve – nepārtrauktas mocības. Tikai reizēm uz dažiem gadiem mums tiek dota atpūta, bet visu pārējo laiku esam spiesti veikt nepārtrauktu karu par savu eksistenci – un tādu dzīvi cilvēkam ir sagatavojusi daba.

Kas tā par dzīvi, vai tam patiešām tā ir jābūt? Vai mēs varam to uzlabot? Pagaidām neesam atraduši nekādu veidu, kas ļautu mūsu dzīvi padarīt labu un laimīgu. Bāls Sulams šeit neklāsta par mūžīgo un absolūto eksistenci, kas sniedzas pāri šīs zemes dzīvei, neklāsta par Radītāju un Bezgalības pasauli. Viņš pagaidām domā mūsu pasaulīgās dzīves gadus šajā pasaulē un to, kā tos var uzlabot.

Viņš uzreiz nesteidzas augšup, bet sāk no vienkāršākā. Mēs taču ciešam? Ciešam! Vai vēlamies ciest mazāk? Vēlamies! Kabalas zinātne tev nezog tavu Toru un pasaulīgās dzīves prieku, neatrauj tevi no dzīves un neiejaucas tavās pasaulīgajās nodarbēs. Kabalas zinātne tikai vēlas pievienot tavai dzīvei nedaudz prieka, garšas, lai tev kļūtu labāk!

Tā ir ļoti maiga pieeja. Bāls Sulams jūt līdzi cilvēka ciešanām viņa dzīvē un paskaidro, ka tajā var ienest vairāk prieka. Būtībā visa mūsu dzīve ir mūžīgais skrējiens no ciešanām – šodien tāpat kā arī vakar. Taču ir iespējams darīt šo dzīvi laimīgu, piepildītu, labestīgu attiecībā pret sevi un savu sabiedrību, dzīvot savstarpējo rūpju vidū, pilnīgā drošības un pārliecības sajūtā.

Pretējā gadījumā mēs sevi nolemjam tādai eksistencei, kas sliktāka par dzīvnieka dzīvi. Tāpēc, ka arvien vairāk pieaugot mūsu vēlmēm, mēs jūtamies vēl vairāk iztukšoti un stiprāk ciešam.

Mēs dzīvojam dzīvi, no kuras neviens nesaņem labpatiku un nesniedz baudu arī citiem. Sanāk, ka mēs ciešam gan no viena, gan no otra, abos virzienos. Mēs vienkārši neesam spējīgi attiecīgi savai egoistiskai dabai nevienu piepildīt un nespējam neko no neviena saņemt. Tāpēc visi atrodas savstarpējā sadursmē un mūžīgā cīņā, padarot šo dzīvi smagu un briesmīgu.

Mūsu egoistiskā daba mums bojā visu dzīvi, pārvēršot visus tās gadus smagā pārbaudījumā. Tam piemērs ir  mūsdienu pasaule, kuru mēs ar savu tehnoloģisko attīstību spētu pārvērst Paradīzes dārzā. Taču pretēji tam esam pārvērtuši to Ellē.

Mēs varētu dzīvot laimīgā ģimenē un labklājīgā sabiedrībā bez jebkādām raizēm, mums būtu viss nepieciešamais: veselība, drošība, laba nodarbošanās, atvaļinājums. Katrs varētu sevi piepildīt kā vien vēlētos, strādājot dažas stundas dienā, bet visu pārējo laiku veltītu kādam vaļaspriekam, iemīļotai nodarbei. Taču pretstatā tam, mēs nomokām sevi ar darbu, iznīcinot apkārtējo vidi un izsmeļot pēdējos resursus. Mūsu egoistiskā daba neļauj baudīt ne mums pašiem, ne citiem cilvēkiem, rezultātā visu iegremdējot tumsā un novedot mūs pie strupceļa.

Atliek tikai cerēt, ka šī krīze pēc iespējas maigākām metodēm mūs iemācīs un liks cilvēcei apzināties tās atrašanos egoistiskās dabas varā, ar kuru nav iespējama turpmākā eksistence. Mēs neizdzīvosim, ja nemainīsim savu dabu, taču to mainīt tāpat vien nav iespējams – tikai ar kabalas zinātnes palīdzību. Līdz brīdim, kamēr cilvēks nonāks pie šāda secinājuma, viņam nāksies vēl daudz izciest.

No nodarbības pēc „TES priekšvārda”, 11.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala, Kabalas izplatīšana, Krīze un globalizācija | Add Comment →