Purvā grimstošā sauciens

No Rabaša raksta „Patiesa lūgšana par patiesu vēlmi”: „Laikā, kad cilvēks pūlas atdot Radītājam, viņš atklāj, ka viņa ķermenis nespēj izdarīt ne mazāko kustību, ja nedomā saņemt no viņa labumu. Un šeit viņam sākas trimda, tas ir, ciešanas no tā, ka lai cik daudz viņš strādātu, nav redzama nekāda virzība uz priekšu, bet visa pamatā ir egoisms.

Visas viņa ciešanas ir tajā, ka viņš nav spējīgs strādāt Radītāja labā. Viņš vēlas strādāt atdeves dēļ, bet ķermenis, kas pakļauts egoistisko spēku verdzībai, viņam to neļauj. Tad viņš sauc Radītāju, lūdzot viņam palīdzēt, jo redz, ka atrodas egoistisko spēku verdzībā un nav nekādas iespējas izrauties no šīs varas. Tāda lūgšana tiek dēvēta par patiesu, par cik cilvēks pats nespēj iziet no šīs trimdas un pretoties savai dabai un tikai Radītājs spēj viņu izvest.

Visus stāvokļus: trimdu un atbrīvošanos cilvēks iziet savā iekšienē, savā attieksmē pret personīgo dabu un pret Radītāju. Pastāv divi spēki, divi mērķi, kuru dēļ cilvēks var strādāt, virzīt sevi: savam labumam vai Radītāja labā.

Ko nozīmē strādāt savā labā, viņš zina instinktīvi un tā arī strādā dabiskā veidā. Tad, kad viņš apzinās, ka strādā tikai savam labumam, tad sāk sevi kritizēt. Šāda apziņa parasti atnāk pateicoties darbam grupā, mācībām, materiālu izplatīšanai, visu iespēju izmantošanai pievilkt sev gaismu, kas atgriež pie avota.

Tad cilvēks redz, ka visi viņa nolūki, tieksmes un kustības virzītas tikai uz sevi pašu. Pagaidām viņš tikai konstatē šo faktu, gluži kā psihologs, saprotot, ka tāda ir daba. Turpretī, ja viņš sāk tam nepiekrist, tad tā jau ir ietekme no augšienes, īsts sauciens no augšienes.

Tādā veidā cilvēks sāk sajust sevi trimdā. Jo vairāk viņš pūlas dažādos stāvokļos pārtraukt rīkoties sava labuma vārdā un pavērsties uz atdevi tuvākajam, Radītājam, jo vairāk sajūt trimdu, Faraona varu.

Ja viņš aktīvi darbojas, cīnās un pūlas izrauties no sava egoistiskā nolūka, lai pastāvīgi nedomātu tikai par sevi, tad pretstatā tam arvien vairāk iegrimst šajā egoismā, gluži kā purvā. Jo vairāk cilvēks mēģina izkļūt no šī purva, jo dziļāk tas viņu ievelk.

Cilvēks sauc, taču nesaņem nekādu atbildi! Tieši otrādi, atnākošā gaisma, kura it kā atgriež pie avota, arvien skaidrāk viņam parāda, cik dziļi viņš iegrimis savā egoismā, kurš cauraudis visu, līdz pat sīkākajiem lūgumiem, domām un vēlmēm. Iepriekš viņš neredzēja, ka līdz tādai pakāpei egoistisks, turpretī tagad atklāj to arvien vairāk un vairāk, visās detaļās. Viņš redz, ka pilnībā atrodas Ēģiptē, domājot un rūpējoties tikai par sevi pašu.

Atbilstoši viņa pūlēm iziet no trimdas, viņš arvien vairāk tajā iegrimst. Līdz „iekliedzās Israēla dēli no smagā darba”, tas ir, situācija nonāca līdz bezizejai tik lielā mērā, ka atlika tikai iekliegties…

Cilvēks sauc, redzot, ka viņam nav nekādas iespējas un līdzekļu pašam mainīt savu stāvokli. Tas tiek dēvēts par patiesu lūgšanu un kā atbildi saņem atdeves spēku, nolūka spēku rīkoties citu labā. Tieši to viņš dēvēs par atbrīvošanos.

No sagatavošanās nodarbībai, 13.11.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed