Jautājums: Pirmais noteikums laulību saiknes izveidošanā – spēja sajust pretējo pusi. Kā attīstīt sevī spēju sajust otru cilvēku, viņa vēlmes kā savas?

Atbilde: Ja es vēlēšos, lai mīlestība un laba attieksme vienam pret otru pārklātu visus mūsu savstarpējos pārkāpumus, visas sliktās īpašības, tad man būs nepieciešams zināt, kas manam partnerim patīk, ko viņš mīl, ko vēlas, ko gaida no manis.

Vispirms man jāatklāj sevī atdeves nepieciešamība viņam. Un tad man nāksies atbildēt uz jautājumu: ko es viņam varu iedot, kādā veidā varu sniegt viņam prieku? Šī jaunā vajadzība liek man pārbaudīt, ko viņš velētos un ko gaida.

Mums tas ir jāapspriež savstarpēji, lai katrs varētu pilnīgi brīvi izteikties un atklāt otram slēptākās cerības: kādā veidā viņš vēlētos saņemt no partnera viņa mīlestības izpausmes zīmes. Katram ir jāpalīdz otram saprast sevi, sajust, sākt dzīvot partnerī. Viņam jāsajūt partnera vēlmes gluži kā savas, it kā piepildījums, kuru viņš šīm vēlmēm dod, atrastos viņā.

Par mīlestību dēvē vienotību, turklāt tā izpaužas pateicoties savstarpējai iekļautībai vienam otrā. Es paceļos virs savām vēlmēm, it kā tās samazinu, tas ir, neizmantoju savam pašlabumam. Un tagad, savu personīgo vēlmju vietā es vēlos iedzīvināt sevī mana partnera vēlmes: ko viņš vēlas, kas viņam patīk.

Es vēlos sajust viņa vēlmes sevī, tā lai tās aizpildītu manī to vietu, kur atradās manas personīgās vēlmes. Tas ir, es lieku viņa vēlmes augstāk par savām, kuras „piespiežu pie zemes”. Un tagad es strādāju, pieliekot visas savas pūles, lai viņa vēlmes ienāktu manī un sāktu manī dzīvot. Pateicoties tam es veidoju viņa tēlu sevī.

Tad es veicu aprēķinu: kā lai viņam atdodu? Visus šos aprēķinus es veicu sevī, stradājot ar viņa tēlu, kas manī izveidojies: ar visām viņa vajadzībām, vēlmēm, ilgām un cerībām. Izveidojot sevī šādu tēlu un pateicoties veiktajam ar to darbam, es tagad zinu, kā izturēties pret tuvāko.

Visu šo darbu mēs darām abpusēji, apspriežot to viens ar otru. Katrs palīdz otram uztvert pretējās puses tēlu, kā sacīts: „Cilvēk, palīdzi savam tuvākajam”. Un šeit cilvēks sāk pacelties pāri savai dabai pietuvinoties tuvākā dabai. Tas dēvēts par „palīdzību pret tevi pašu”, jo mēs viens otram palīdzam uzcelt mūsos šādus tēlus: manī sievas tēls, bet viņā – vīra tēls. Katrs tagad ietver sevī divus tēlus: sevis paša un sava laulātā partnera.

Šie tēli pastāvīgi mainās un uzlabojas, arvien vairāk atklājot savas īpašības. Un rezultātā mēs nonākam pie tā, ka zinām, kā izturēties vienam pret otru. Es ar viņu komunicējos caur viņas tēlu manī, bet viņa sazinās ar mani caur manu tēlu viņā. Tādā veidā mēs sasniedzam savienošanos.

Pēc tāda paša principa iekārtoti garīgie objekti, parcufim. Pirms parcufs Galgalta ļauj piedzimt parcufam A”B, tas veido sevī iekšējo A”B parcufu. Un ja A”B vēlas savienoties ar Galgaltu, tad to dara caur iekšējo A”B parcufu tajā.

Tas ir, katrs parcufs atspoguļo sevī kādu adapteri, kas domāts saiknei ar citu parcufu. Šis adapteris – precīzi atspoguļo ārējo parcufu, ar kuru savieno, taču atrodas iepriekšējā parcufa iekšienē. Mātē dabiskā veidā, no dabas, eksistē viņas bērna tēls, un tāpēc viņa intuitīvi saprot, kā izturēties pret bērnu.

Fizioloģiskajā šķautnē par šo adapteri kalpo dzemde, kas izmantojot visas ķermeņa rezerves, nodrošina embrijam visu nepieciešamo. Pēc piedzimšanas ir barošanas un mazuļa ārējās aprūpes periods, turklāt tas pastāvīgi tiek īstenots pateicoties bērna tēlam, kas iemiesots mātē.

Sacīts, ka cilvēks radīts „pēc Radītāja līdzības” – tas ir, atbilstoši īpašam augstākā (celem) modelim, kuru garīgie Tēvs un Māte, parcufim Aba ve-Ima, nodod lejup. Un uz šīs līdzības pamata mēs varam viens ar otru komunicēties. Pretējā gadījumā saiknes nebūs.

Tāpat arī tehnikā mums pastāvīgi nepieciešams izveidot kādu adapteri komunikācijai starp diviem dažādiem blokiem. Vienā pusē ir jābūt izejai, kas savienota ar ieeju otrajā pusē. Un ja šīs ieeja un izeja viena otrai ir piemērotas, tad bloki savienojas.

Ja mēs saprotam, kā tas strādā un zinām, kā izveidot šādu atbilsmi, tad, bez šaubām, sasniegsim pareizu savstarpējo saikni. Tādējādi pastāvīgi ir jāturpina šis darbs, lai arvien tālāk pilnveidotu un uzlabotu šīs sistēmas.

No 36. sarunas par jauno dzīvi, 16.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete | Add Comment →