No Bāla Sulama vēstules (Nr. 47): Taču kā lai jums piedodu to, ka kāpnes, kas nolaistas uz zemes, ir tukšas un nav neviena, kas pa tām paceltos augšup? „Šodien!” vietā, – jūs sakāt: „Rīt”… Un tāpēc es jums vēlreiz atgādināšu biedru mīlestības iedarbību – pastāvīgi, jebkurā laikā. „No tā ir atkarīgas jūsu tiesības uz pastāvēšanu, un ar to tiek mērīts mūsu tuvo panākumu īstenums”.

Tāpēc atmetiet visas savas izdomātās nodarbes un domājiet tikai par to, kā savienot jūsu sirdis vienā sirdī. Atrodiet veidu, kā to izdarīt un jūsos skaidri īstenosies sacītais: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Un tad jūs dzīvotu mīlestībā, kura nosegtu visus trūkumus. Un par cik es lūdzu, izdariet to. Sāciet savienoties patiesajā mīlestībā un redzēsiet – „un aukslējas sajutīs garšu”.

Mums ir tik grūti stradāt ar mūsu savstarpējo saikni, jo tieši šajā vietā notika garīgais sabrukums, sašķelšanās. Cilvēks visiem spēkiem un līdzekļiem atstumjas no šīs darbības pateicoties savai dabai, egoistiskajai sākotnei.

Jāiziet milzīgs daudzums stāvokļu, līdz viņš redzēs, ka viņam nekas nespēj līdzēt un rezultātā atgriezīsies pie tā vienkāršākā un vistuvākā principa, kas atrodas viņam tieši līdzās. Un tad, ja viņam šajā pārdzimšanu riņķojumā vēl ir atlicis laiks, iespējams, viņš pagūs pareizi savienoties ar biedriem un saprast, ka tikai savienojumā ar viņiem ir sasniedzama garīgā pasaule, labošanās un vispār viss.

Tāpēc šeit ir nepieciešams kopīgs lēmums, asa nepieciešamība un liels kopīgais darbs, lai pastāvīgi modinātu savienošanās svarīguma sajūtu. Katram nepieciešams parādīt visiem un visu ikvienam, ka labošanās sastāv tieši no savienošanās – tieši tās iekšienē atklājas garīgā pasaule.

Turpretī visas pārējās nodarbes, kuras mēs izgudrojam sev šīs vietā, tiek dēvētas par mākslīgu darbu un trimdu: trimdu no savienošanās, no gatavības uz saikni, bēgšana no pietuvināšanās kontaktam ar biedriem, no mīlestības pret tuvāko, kas jau netiek vairs izvirzīts par mērķi katrā cilvēka veicamajā solī un jebkurā viņa dzīves lietā.

Mērķis ir tieši savienošanās, ar kuru tiek mērīta mūsu panākumu pakāpe, līdz tas pārvēršas par garīgo pakāpienu kāpnēm, bet saiknes mēri pārvēršas par parcufim, sfirot, pasaulēm. Rezultātā mēs saspiežamies tā, ka pārvēršamies par vienu cilvēku ar vienu sirdi, kas jau ir Bezgalības Pasaules līmenis, jo šāda savienošanās ir absolūta pilnība un tai nav nekādu robežu.

Ja mēs to izvirzām par savu galveno, vienīgo un centrālo mērķi – vienīgo darbu, ar kuru mums jānodarbojas un ne ko citu, izņemot šo, tad gūstam panākumus. Pretējā gadījumā mūsu ego ar prieku atmetīs mūs ļoti tālu no patiesā darba, vilinot uz visām iespējamām makslīgām nodarbēm.

Bāls Sulams attiecībā uz šo raksta: „Sāciet savienoties patiesā mīlestībā, un aukslējas sajutīs garšu: – tas ir, iekšējās gaismas garšu, kas mums atklājas.

No sagatavošanās nodarbībai, 19.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →