No Rabaša raksta „Puse monētas – darbā”: Pastāv diva veida maldi, kuri liek cilvēkam atstāt garīgo darbu. Pēc tam, kad viņš nostājas uz īstenības ceļa, viņam no augšienes atklāj viņa maziskumu un jo vairāk viņš spēj pārvarēt, jo vairāk apgrūtina viņa sirdi ar egoismu, lai ar to radītu vietu gaismas, kas atgriež pie avota, atklāšanai.

Nav gaismas bez tilpnes, tādējādi ar sirds apgrūtinājumu atklājas vajadzība gaismas atklāšanā. Un tikai Radītājam ir zināms, kad uzkrāsies tās pilns un pietiekams mērs. Turklāt cilvēks reizēm aizmūk, jo domā, ka jau pietiekami raidījis lūgšanas, bet Radītājs viņam nepiegriež vērību. Taču nedrīkst uzskatīt sevi par tādu niecību, kas nebūtu izpelnījusies Radītāja palīdzību, par to sacīts: „Dižens ir Radītājs, un vienīgi maziskais spēs Viņu saskatīt”.

Reizēm cilvēks novēršas no ceļa, jo apvainojas, ka daudz mācījies, veicis vairums labu darbu un izcēlies no visiem pārējiem, bet Radītājs, neskatoties uz to, nevēlas viņam atbildēt. Tomēr cilvēka uzdevums – visu pārvarēt.

„Cilvēka uzdevums – visu pārvarēt” – nozīmē, ka no visiem virzieniem un visās nozīmēs ir jāsaglabā taisnā līnija, pa kuru jāmēro ceļš tā, lai sasniegtu mērķi.

Turklāt šī līnija kā sliede ir ierobežota no abām pusēm. No vienas puses, attiecībā uz cilvēka egoismu: ar sava maziskuma apzināšanos, sevi mazinot. Taču no otras puses: ar cilvēka uzticību grupai, ar ticību augstāk par zināšanām, augstāk par viņa sīko, dzīvniecisko saprātu, kas neļauj redzēt nākamo stāvokli, augstāko pakāpi. Tādā veidā cilvēks virzīsies uz priekšu.

No sarunas par grupu, 28.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →