Par lielām un mazām ciešanām

Toras, tas ir, labošanās metodikas dāvāšana nav vienlaicīgs notikums, bet pastāvīgs process: metodiku saņem ikviens, kurš sāk izjust pēc tās nepieciešamību. Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un radīju Toru kā piedevu”. Kritērijs ir vienkāršs: ja cilvēks vēlas sevi izlabot un patiešām atklāj, ka viņa vēlme ir slikta, ka tā ir ļaunā sākotne, tad viņā dzimst kliedziens, vērsts uz labošanos, uz atbrīvošanos no ļaunuma.

Mēs pastāvīgi dabiskā veidā sliecamies atbrīvoties no ļaunuma sevī. Visa lieta ir tajā, vai patiešām cilvēks to jūt? Vai viņš ir gatavs izturēt sliktu izjūtu, neskatoties uz daudzajām iespējām to neitralizēt, un izvairīties no prasības par labošanos? Vai varbūt otrādi, pasaldināt situāciju, „aizšmaukt”: „Galu galā tas viss nemaz nav tik briesmīgi. Es neesmu sliktāks par citiem. Un vispār, tā nav mana darīšana…” Pastāv vairums „novadceļu”, kuri palīdz aizmukt no ļaunuma sajūtas. Tas ir ļoti nepatīkami un saistīts ar stiprām dvēseliskām sāpēm – atklāt, cik es esmu slikts.

Tādējādi cilvēkam ir nepieciešams pamats, liela palīdzība, kas nodrošinās viņam drošu atbalstu. Pateicoties tam, viņš apzināsies patieso ļaunumu, iekliegsies no bezizejas un līdz ar to nenoslīdēs no ceļa. Un tad viņam patiešām būs nepieciešama Tora.

Kā lai nonāk pie tāda stāvokļa, ja patiešām esam „iekalti važās” un nevaram aizmukt no sāpēm, tik lielām, ka no augšienes mēs saņemam gaismu, kas atgriež pie Avota? To var īstenot ar milzīgām ciešanām, kas sastopas attīstības ceļā, kas realizējas savā laikā. Līdzīgas mocības atnāk no materiālās pakāpes un uzliek mums par pienākumu virzīties uz garīgo darbu. Pārrāvums starp šīm divām pakāpēm ir tik liels, ka nepieciešamas daudzkārt stiprākas ciešanas salīdzinājumā ar paātrinājuma ceļu, kurš ļauj apzināties Toras nepieciešamību pateicoties garīgajam darbam.

Strādājot garīgi, mēs no paša sākuma izmantojam gaismu, kas atgriež pie Avota un sākotnēji lūkojamies uz sevi caur garīgās pakāpes prizmu. Mēs apzināmies nepieciešamību laboties ne tāpēc, ka mums būtu slikti šajā dzīvē, bet tāpēc, ka paši uz to tiecamies. Tad arī ciešanas pieņem citādu formu – garīgo, nevis materiālo. Attiecīgi ciešanu kvalitāte ir daudzkārt augstāka, sāpes dziļākas, bet to stiprums tāds, ka cilvēks to spēj izturēt.

Šeit ietverta kabalistiskās metodikas unikalitāte. Gala rezultātā tā mums izskaidro, kā noiet šo ceļu lielā ātrumā, pārdzīvojot ciešanas, kas pēc savas skaitliskās jaudas ir mazas, turpretī lielākas pēc kvalitātes. Tādā veidā mēs varam saīsināt ceļu, varam dalīt ciešanas ar biedriem un laist tās cauri mazākās devās. Salīdzinājumā ar ciešanu ceļu, Toras ceļā pastāv ļoti daudz priekšrocību. Tas ļauj mums pacelties uz kvalitatīvi citādāku garīgās izaugsmes līmeni.

Šodien, kad visa pasaule grimst ciešanu ceļa likstās, mēs vēlamies parādīt cilvēkiem un sev pašiem, kā jāvirzās uz priekšu Toras ceļā. Mēs – priekšgalā kā metodikas mantotāji, bet pasaule – aiz mums, līdz kamēr visi kopā mēs nonāksim pie brīnumainā mērķa.

No nodarbības pēc raksta „Toras dāvāšana”, 28.10.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: