Mēs evolucionējam tūkstošu gadu garumā un galvenais mūsu attīstībā – domas spēks. Tas ir augstākais no visiem cilvēciskajiem faktoriem un tieši tas, galvenokārt, atšķir cilvēku no nedzīvās, augu un dzīvnieku pasaules.

Kopumā mūsu prāta attīstībai ir jāatbilst fiziskajai attīstībai. Ja intelekts pārsniedz fiziskās iespējas, tas nozīmē, ka organisms ar kaut ko ir slims. Un otrādi, ja cilvēks ir fiziski attīstīts, bet viņam nepiemīt pietiekams domas spēks, viņš var būt bīstams sabiedrībai, – piemēram, kad ķermeniskais spēks viņā kombinējas ar divgadīga bērna prātu.

Vecums ir nemainīgs kritērijs, pēc kura mēs pārbaudām fizioloģisko un intelektuālo attīstību. Šīm divām līnijām vienmēr jāsakrīt, savstarpēji jākorelē. Domas spēkam nav jāpārsniedz fiziskās iespējas, bet fiziskajām iespējām nav jāprevalē pār domas spēku. Ja šis nosacījums ir ievērots, cilvēks atrodas harmonijā: viņš var īstenot savas vēlmes un līdz ar to saprot, kuras no tām ir vērts realizēt, bet kuras – nē.

Tādējādi aiz domas spēka stāv sapratne: ko es vēlos, kādas no savām vēlmēm varu un nevaru īstenot dzīvē un kādas no tām man nav vērts īstenot. Gala rezultātā doma apkalpo vēlmes, kuras ir mana „Es” pamats. Tieši domas spēks atklāj visa tā esošā būtību, ko vēlos. Domas spēks šķiro vēlmes, pārbauda tās un uzrāda man rezultātu: „Lūk, šīs vēlmes tev ir vērts pakāpeniski realizēt: daļu – uzreiz, daļu – vēlāk, daļu – tālākā nākotnē”. Turklāt domas spēks dažas vēlmes „izbrāķē”: „Tas ir ļoti bīstami. Nav vērts tām ķerties klāt – tu piesauksi sev nelaimes, negodu un citas problēmas, līdz pat slimībām un nāvei”.

Doma visu saliek savās vietās: vēlmes vieglas un sarežģītas, vēlmes ilgtermiņā un īstermiņā, vēlmes, kas attiecas uz mani un vēlmes, kuras atkarīgas no apkārtnes – nedzīvās, augu, dzīvnieciskās, cilvēciskās…

Vārdu sakot, doma nedarbojas pati par sevi, tā paceļas pāri vēlmēm un virza mani uz vēlmju derīgās daļas pareizu realizāciju. Nav iespējams izskatīt domu kā tādu, atrautībā no realitātes. Gluži otrādi, domas spēks paredzēts, lai palīdzētu man vadīt manas vēlmes, kuras arī ir „Es”.

Bez tam, domas spēks ļauj man būt centīgam un attīstīt sevī kādu vēlmi, lai tā nostiprinātos, izceltos, iegūtu svarīgumu, vairāk spiestu uz mani. Un otrādi, ar domas spēku es varu vājināt, „nomirdināt” vēlmi, pārliecinot sevi, ka tā nav produktīva.

Tādā veidā, lai gan doma ir vēlmes veidojums, taču, pārvaldot domu, es varu vadīt vēlmi. Runa iet par ļoti sarežģītu sistēmu. Būtībā iemācīt cilvēkam pareizi izmantot vēlmi un domu – nozīmē viņu formēt. Viss pārējais – šī mehānisma darbības tiešs rezultāts.

No sacītā mēs redzam tālu ejošas sekas. Piemēram, vēlmē atmest smēķēšanu, es varu ar domas spēku sevi pārliecināt, ka tas ir kaitīgs ieradums. Es parādu sev visas iespējamās uzskatāmās ilustrācijas, ieklausos ārstu viedoklī, uzrādu savai vēlmei tādus pierādījumus, kuri izraisa tajā bailes, – tādā veidā to neitralizēju. Analoģiskā veidā es varu valdīt pār sevi visās dzīves jomās. Nav noslēpums, ka cilvēki ar domas spēku spēj nosliekt sevi uz pozitīvām pārmaiņām vai otrādi, uz slimību vai pat nāvi.

Ja jau mēs sākām runāt par veselību, – protams, es varu modināt sevī tādus spēkus, kuri piešķirs man dzīvinošu enerģiju un izturību. Pēkšņi es jutīšos stiprs, spēcīgs, it kā manī izpaustos pārdabiskas spējas. Taču no otras puses, pat pilnīgi veselu cilvēku var „saindēt” ar tādām domām, ka viņš jutīsies kā zem nāves draudiem un patiešām nomirs. Domas neatlaidības, uzstājības spēks spēj nomirdināt un atgriezt pie dzīvības.

Tādā gadījumā, kā mums rīkoties ar saviem stāvokļiem? Kā rūpēties par savu dvēselisko un fizisko veselību?

Pirmkārt, iemesli, kas to nosaka, var būt pilnīgi dažādi: attiecības ar tuvākajiem, darba kolēģiem, ar sevi pašu, ar jebkuru… Šeit viss ir atkarīgs no domas uzstājības, kas izstrādājas ar īpašiem vingrinājumiem. Ar šo mērķi ir ieteicams vadīt seminārus. Tuva komunikācija – vienmēr pārliecinošs faktors. Es atrodos grupā, kas sastāv no desmit cilvēkiem, kuri komunicējas saskaņā ar vadītāja norādījumiem un tādā veidā nostiprina sevī vajadzīgo viedokli. Attiecībā uz mani tas ir lielisks līdzeklis pašpārliecināšanai.

Reizēm ir īpaši gadījumi, kad cilvēks iedarbojas uz sevi pašu. Taču galvenais jautājums: kā uz viņu iedarbojas sabiedrība? Mēs visi esam savstarpēji saistīti, visi mēs – jutīgi dabas elementi, kuri atrodas apkārtējo ietekmē, kuri, tā vai citādi, mūs pārliecina par kaut ko. Un šeit slēpjas kā pozitīvais, tāpat arī negatīvais. Ja es par kādu domāju slikti, pat ar viņu nerunājot, – mana doma spēj uz viņu iedarboties. Daži sasniedz tajā lielus panākumus, pateicoties speciālai tehnikai, kuru apgūst drošības dienestos un citās instancēs. Šajā sfērā norisinās acīm apslēpts karš, par kuru balsī nerunā.

Vārdu sakot, domas spēks ir tas pats varas spēks. Tas ir cilvēka varas pār sevi, cilvēka pār cilvēku, cilvēka pār dabu spēks. Caur domu mēs varam iegūt varu, kontroli pār mūsu savstarpējo saikni ar universālajiem, garīgajiem dabas spēkiem, kuri ar savu iedarbību liek mūs starp dzīvību un nāvi visā iespējamajā stāvokļu spektrā.

Šī sistēma ir tik varena tāpēc, ka domai jāiet kopsolī ar visām vēlmēm. Tāpat kā bērnam nepieciešams balanss starp fizisko un intelektuālo attīstību, tāpat arī man ir nepieciešams, lai ikvienai manai vēlmei līdzās sekotu doma un lai tās būtu savstarpēji līdzsvarotas. Tad, pateicoties to harmonijai, man vienmēr būs patīkami un komfortabli, bet jebkuru disbalansu sevī es varēšu ātri kompensēt. Tā arī ir dvēseliskā veselība: to, ko vēlos, to varu īstenot; par ko domāju, to varu vēlēties; es varu nevēlēties vairāk par to, ko iespējams īstenot un kas ir lietderīgs; un otrādi, man nav sevi jāierobežo tajā, kas neiziet ārpus šiem ietvariem.

Ja cilvēks var peldēt pa to straumi, kas plūst starp neīstenojamo un nelietderīgo, – viņš dzīvo brīnumainu dzīvi harmonijā ar sevi un citiem.

No 88. sarunas par jauno dzīvi, 24.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Veselība | Add Comment →