Neiedomājami grūti aprakstīt garīgo pasauli ar pasaulīgiem vārdiem, iztēloties laicīgajā prātā. Būtībā tas vispār nav iespējams, jo runa iet par citas dabas būtību. Tomēr pamēģināsim…

Jānošķiras no visa, ko mēs dotajā brīdī redzam, jūtam un saprotam un jāiztēlojas, ka pastāv prieks no atdeves un tā ir vienīgā bauda, kāda vien var būt. Šī bauda tiek izjusta tikai no atdeves darbībām, no Radītāja.

Radītājs vēlējās radīt radījumu, kurš augstu vērtēs Radītāja stāvokli. Tāpēc Viņš veido radījumu ar vēlmi baudīt un iemieso viņā vismazāko baudu no visām iespējamām – dzirksteli, „tievu sveci”.

Tā ir mānīga sajūta, tāpēc ka īstenībā nav iespējams egoistiskajā vēlmē sajust baudu. Egoistiskajai vēlmei  šī dzirkstele tiek dota tikai dzīvības uzturēšanai, lai tā varētu vismaz kaut kā eksistēt. Pateicoties šai sīkajai dzirkstelei dzīvo visa mūsu pasaule.

Taču īsta bauda iespējama tikai no atdeves darbībām, tas ir dabas likums. Turklāt, lai prastu novērtēt šo īpašību, atdeves cildenumu, mēs no melnā radības punkta sākam veidot milzīgas saņemšanas tilpnes, kā melnus siluetus uz balta fona.

Sanāk, ka mēs veidojam ļauno, egoistisko sākotni no viena maza melna punkta, kas dēvēts par „burta jud galapunktu”. Un kad mēs strādājam ar šo melno punktu, visiem saviem spēkiem pūloties pagriezt to atdeves darbību virzienā, tieši pateicoties tam, šis punkts aug pretējā virzienā – saņemšanas formā.

Šajā jud burta galapunktā mēs atklājam visus pārējos burtus, visas īpašības, visu pastāvošo, tāpēc ka šajā melnajā punktā mēs esam tieši pretēji Radītājam. Un tāpēc, lai kā mēs pūlētos pielīdzināties gaismai, mēs tikai vairāk pārliecināmies, cik ļoti esam tai pretēji, atklājot arvien vairāk detaļu. Tādā veidā mēs rakstām visus burtus, kuros ietvertas visas īpašības, garīgie parcufim, pasaules, visas eksistējošās saiknes.

Galvenais, ka ikvienā stāvoklī mēs veidojam labās un kreisās līnijas savietojumu, tas ir, ar tām vēlmēm, kuras esam atklājuši pateicoties savām pūlēm sasniegt atdevi. Jo vairāk mēs bijām tiekušies atdot, līdz ar to arvien vairāk atklājām savu egoismu, kreiso līniju. Taču, neskatoties uz to, mēs tomēr pūlējāmies pielīdzināt atdevei tās egoistiskās vēlmes, kuras sevī atklājām , tas ir, centāmies to pārvietot labajā līnijā.

Tādā veidā mēs pievelkam gaismu, kas atgriež pie avota, lai tā iedarbotos uz tiem melnajiem burtiem, kuri mūsos atklājas, lai piešķirtu tiem izteiktāku formu un izpaustu visas sastāvdaļas gaismas un vēlmes mijiedarbībā, visu TANTA (taamim-nekudot-tagin-otijot).

Tādā veidā virzoties no apakšas uz augšieni, no punkta ievelkot burtu kontūru, bet burtu iekšienē pilnu TANTA, – visas sajūtas no gaismas ienākšanas tilpnē un tās iziešanas no tilpnes, mēs gala rezultātā sasniedzam gaismu, kas atklājas vēlmēs. Mēs virzamies uz priekšu atpakaļgaitā, no apakšas uz augšieni.

Pasaulēm lejupnākot no augšienes uz leju, viss norisinās atgriezeniskā secībā: sākumā notiek trieciensaplūsme (zivug de –akaa) parcufa galvā, pēc tam TANTA – gaismas ienākšana tilpnē un tās iziešana no tilpnes, bet pašā beidzamajā posmā izveidojas burti (otijot) un rezultātā mēs sasniedzam melno punktu, kas atrodas šo burtu pamatā.

Tieši tāpat mēs veidojam savu ceļu no apakšas uz augšieni, tikai atgriezeniskā virzienā. Atklājot labajā līnijā, cik lielā mērā mēs esam spējīgi pielīdzināties gaismai, mēs ar to nodibinām līdzsvaru starp materiālu, kas atrodas burtu iekšienē, tā biezumu un gaismu, kas atrodas ārpus burtiem, apkārt tiem.

Tas melnais burtu kontūrs, ko rezultātā mēs redzam uz baltās gaismas fona, tā arī ir vidējā līnija, pie kuras mēs rezultātā nonācām.

Vidējā līnijā savienojas lūgšanas divas formas. No vienas puses, „kopīgā lūgšana” – lūgums par daudziem. Taču no otras puses, tā ir tāda kopīgā lūgšana, kurai pateicoties mēs visi iekļaujamies Malhutā un noskaidrojam kopīgo mērķi kā viens cilvēks. Tajā mērā, kādā mēs spēsim savienot šos divus komponentus, šī lūgšana arī ienāks vidējā līnijā.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 24.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →