Zoar Grāmata, nodaļa „Kedoshim” (Kedošim), 1. p.: „Un sacīja Radītājs Mozum: „Tev jāteic visai Israēla dēlu kopienai un saki viņiem – esiet svēti, jo svēts Esmu Es, jūsu Visvarenais Radītājs””.

Radītājs tiek dēvēts par svētu, jo atrodas atdeves īpašībā. Un bauslis „Esiet svēti” runā par to, ka mums arī jāsasniedz tāds pats stāvoklis ar gaismas, kas atgriež pie avota, palīdzību, ar tā paša atdeves spēka palīdzību, kas uz mums iedarbojas.

Neskatoties uz to, ka esam iegrimuši saņemšanas vēlmē, šis spēks mūs maina, un mēs varam pat saņemšanas īpašību izmantot atdeves labā. Tas ir kas ļoti īpašs – pārvērst saņemšanu atdevē. Starp šīm īpašībām nav kaut kā vidēja. Ja būtu kas neitrāls, vienkārši materiāls bez formas, līdzīgi stobršūnām, tad no tā tu varētu izveidot jebko – atdevi, saņemšanu, gvurot, hasadim, dinim utt. Taču vēlme baudīt nav neitrāla, tā strādā saņemšanas labā, lai saņemtu maziskas, sīkas, neīstas lietas, starp kurām mēs eksistējam.

Taču, kad atnāk gaisma, tā maina mūs. Saņemošā vēlme paliek, turklāt mēs varam tad izprast atšķirību starp vēlmi saņemt un nolūku baudīt. Līdz tam mēs to nespējam, jo vēlme un nolūks mums saplūduši kopā un katrā vēlmē, katrā tās drusciņā slēpjas nolūks baudīt, kas tajā atrodas. Kaut gan pati par sevi vēlme baudīt var būt arī bez nolūka. Šo nolūku var „nolobīt”, izdabūt no tās, lai gan tā ir liela problēma. Viss ir atkarīgs no vēlmes attīstības.

Kabalas zinātnē mēs studējam, ka vienīgais radītais radījums – vēlme baudīt attīstās izejot četras stadijas. Un tikai ceturtajā stadijā radījums sāk īpašā veidā sajust Veidotāju – ne tā, kā, pieņemsim, suns jūt savu saimnieku. Suns pieķēries savam saimniekam, par cik vēlas gūt no viņa baudu. Suns gatavs atdot par saimnieku savu dzīvību un tas viss – aiz mīlestības pret sevi. Šeit mēs redzam, ka tāda mīlestība vēlmē baudīt ir iespējama.

Turpretī ceturtajā stadijā radījums sāk sajust Radītāju, kurš viņam atdod, būdams atrauts no šīs atdeves, nesaņemot neko atpakaļ. Viņš bauda no tā, ka dod radījumam, šī atdeve nāk no Viņa un pie Viņa neatgriežas. Tad, kad radījums sāk sajust šo Radītāja darbību, viņu pārņem kauns. No šejienes, no kauna saknes, no atdeves, kuru radījums atklāj, pēc kāda laika pie mums nonāk punkts sirdī, mūsu dvēseles sakne. No šī punkta mēs attīstamies. Tas, kuram atklājas punkts sirdī, bez šaubām spēj to realizēt.

Tādējādi „svēti” nozīmē – atrauti no sevis pašiem un saliedēti ar viņu atdeves objektu.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas, 24.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →