No Rabaša raksta „Dosimies pie Faraona”: Cilvēkam nav tiesību sacīt, ka nav derīgs tam, lai Radītājs viņu Sev pietuvinātu. Visa cēlonis – slinkums darbā. Tomēr pastāvīgi ir jātiecas uz grūtību pārvarēšanu un nedrīkst ļaut izmisuma domām iekļūt smadzenēs. Kā sacījuši gudrie: „Pat ja ass zobens pielikts tavam kaklam, nekrīti izmisumā, jo saņemsi augstāko žēlsirdību”.

Tas ir, ja tavs egoisms, kas dēvēts par pašmīlību, satvēris tevi aiz kakla un vēlas atdalīt no svētuma, parādot, ka nav nekādas iespējas izrauties no tā varas, tad jāatzīst, ka šī ir patiesa aina, taču nav jākrīt izmisumā, jo saņemsi Radītāja žēlsirdību. Proti, jātic, ka Radītājs var apžēloties un iedot tev atdeves īpašību.

Ja cilvēks jūtas bezpalīdzīgs un bezspēcīgs, izmisuma pārņemts – visi šie stāvokļi ir Radītāja sūtīti, jo mēs atrodamies Viņa pilnīgajā varā. No brīža, kad cilvēkā mostas punkts sirdī, viņš nonāk intensīvā un personīgā gaismas, kas atgriež pie avota, iedarbībā, gluži kā slimnieks reanimācijā.

Uz viņu jau iedarbojas ne vien augstākā vadība, kā uz visu cilvēci un vispār visu dabu, bet personīgā vadība. Tāpēc viņam jāsaprot, ka tas viss ir saistīts ar viņa punktu sirdī. Ja šis punkts izdziest, tad cilvēks nokļūst pasaules tautu, Faraona varā, Ēģiptes trimdā, tā dēvētā „lielajā salašņu” vai Amaleka varā – viss atkarīgs no viņa egoistiskās vēlmes lieluma.

Turpretī, ja viņš palielina garīgo dzirksteli, punktu sirdī, tad tiek dēvēts par Israēlu un iziet no trimdas, ļaunās sākotnes varas, pieslienoties savai personīgajai augstākajai vadībai.

Starp šīm divām alternatīvām arī ietverts viss mūsu darbs, visa mūsu dzīve, visi mūsu stāvokļi. Universā nav nekā cita, izņemot gaismas darbu ar materiālu, vēlmi baudīt. Par cik mums ir dzirkstele, mēs spējam ietekmēt gaismu, izraisot tās arvien spēcīgāku vai vājāku starojumu. Tas sniedz mums aktīvas darbības, izvēles brīvības iespēju.

Ja atnāk izmisums un nogurums, tad tā iemesls – mērķa diženuma trūkums, nepietiekams dzirksteles saiknes ar gaismu, ar garīgo darbu lielums. Taču palielināt dzirksteli ir iespējams tikai savienošanās ceļā ar citām tādām pašām dzirkstelēm. Apvienojoties kopā, tās spēj pievilkt sev daudzkārt lielāku gaismu, kas atgriež pie avota.

Viena dzirkstele neko nespēj sev pievilkt. Tas ir, spēks rodas tikai savienošanās rezultātā: 1+1, 2+1, 3+1 utt. Jo vairāk vienību apvienojas, jo spēcīgāk tās pievelk gaismu un rezultātā šī gaisma kļūs pietiekama, lai dzirkstele izkļūtu no vēlmes baudīt varas, paceltos tai pāri.

Taču, ja dzirkstelei uz ko tādu pagaidām nav pietiekami spēka, tad tas nozīmē, ka nav vēl sasniegts pietiekams savienojums: nav savācies pietiekams dzirksteļu skaits, un to savienojuma spēks pagaidām ir mazs. Tas ir, nepieciešams palielināt gan skaitu, gan kvalitāti, līdz pacelsies pāri savai sabojātajai vēlmei.

No tā tad arī atkarīgi visi panākumi. Tāpēc viss ir mūsu rokās: mūsu stāvoklis, pūles, nākotne – viss ir atkarīgs no mums.

Sacīts: „Dosimies pie Faraona!”, tāpēc ka egoistiskās vēlmes nežēlības ceļā, cilvēku mudina no augšienes un liek nodarboties ar savu dzirksteli, pievilkt tai gaismu, kas atgriež pie avota.

No sagatavošanās nodarbībai, 22.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →