Monthly Archives: novembris 2012

Hiperinflācija pastums pasauli uz raganu medībām

Viedoklis (D.Grejs, bankas SocGen stratēģis): ASV neprātīgā finanšu politika var novest pie situācijas, ka nākamās desmitgades mums nesīs Lielo Nekārtību.

Vēsture daudzkārt demonstrējusi, ka valūtas devalvācija noved pie sociāliem satricinājumiem un nesaskaņām – sociālās nekārtības iezīmes jau redzamas: 99% apsūdz 1%, 1% apsūdz 47%, privātais sektors apsūdz valsts sektoru, jaunie – padzīvojušos, visi apsūdz bagātos.

Mēs dzīvojam kredītu hiperinflācijas laikmetā, kas izdomāta, lai bagātinātu bagātos uz nabago rēķina. Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem aug. Katru reizi, kad rodas hiperinflācija, vēsturē notikuši sociālie satricinājumi – Senajā Romā, revolūcijas laikā Francijā, Veimāras Vācijā. Britānijā, 17. gadsimta sākumā, uz hiperinflācijas fona tika aizdegti inkvizīcijas ugunskuri – tika sadedzinātas raganas…

Replika: Arī mūsdienās cilvēce nav mainījusies. Līdz brīdim, kamēr neesam izlabojuši savu dabu, mēs, apgaismotā cilvēce, esam gatavi uz giljotīnām un ugunskuriem. Līdz tam nav atlicis daudz laika, neprātīgā naidā valstis un tautas, reliģijas un konkurenti ķersies iznīcināt visus nevienādos, attīrīt telpu, atbrīvoties no spiediena…

Cilvēcei ir tikai neliela iespēja nonākt pie savas obligātās, paredzētās apvienošanās mierīgā ceļā – apgūstot integrālo izglītību un audzināšanu. Vai cilvēki spēs piegriezt vērību šai iespējai, vai arī virzīsies savu egoistisko tieksmju varā…?

Avots krievu valodā

Slēdzene norāda uz to, ka aiz tās ir durvis

No Zoar Grāmatas, „Priekšvārds”: Pirms mēs izpelnamies savu vēlmi baudīt pārvērst saņemšanā atdeves dēļ, drošas slēdzenes aizslēdz vārtus pie Radītāja.

Taču, ja mēs pārvaram slēdzenes tā, ka tās nespēj atvēsināt mīlestību mūsu sirdī, tad tās pārvēršas, kļūstot par ieejām, un tumsa pārvēšas gaismā, bet rūgtums pārvēršas saldumā.

Par cik katra slēdzene ļauj mums sasniegt īpašu Radītāja vadības pakāpi, tās kļūst par ieejām uz pakāpieniem, kas paredzēti Viņa izzināšai. Turpretim tās pakāpes, kuras mēs iegūstam, izejot caur ieejām, veido gudrības pilis. (vairāk…)

Pateicības lūgšana

Jautājums: Kā iespējams pateikties Radītājam par slikto kā par labo? Cilvēks taču izjūt pateicību tikai par baudījumu.

Atbilde: Protams, nav iespējams pateikties par ļaunumu. Es spēšu pateikties, ja tikai sajutīšu, ka tas man nāk nevis par sliktu, bet par labu. Pretējā gadījumā tā būs nevis pateicība, bet meli un liekulība.

Šī ir labošanās, kuru iziet mūsu vēlme. Ja es jūtu, ka man ir slikti, tad ar pašu šo sajūtu bez kādiem vārdiem apsūdzu Radītāju. Tāpēc man jādomā par to, kā izlabot savu uztveri, lai katrā stāvoklī justu labestību, nevis ļaunumu.

Ja jebkurā situācijā, lai kas notiktu, es jūtu ko citu, izņemot baudījumu, tas nozīmē, ka es gānu Radītāju. Tāpēc mans uzdevums – izlabot šo vietu, šo uztveri, sajūtu, lai sajustu tajā labpatiku. Viss atkarīgs no tilpnes labošanās.

Ja es ko vēlos saņemt kādā no vēlmēm, tad sajutīšu tajā sāpes. Taču, ja es ar šīs pašas vēlmes palīdzību grasos atdot citiem, tad sajutīšu tajā labestību. Viss atkarīgs no tā, kā es izmantoju vēlmi. (vairāk…)

Atdeves priekšnojauta

Mēs cenšamies veikt abpusējas darbības attiecībā uz atdevi, mēs runājam par mīlestību starp mums. Lai arī tās nav, taču mēs vienalga runājam par atdevi, par mīlestību pret Radītāju un saplūsmi ar viņu, par saplūsmi starp mums, par vienotību – īsāk sakot, par izlabotu tilpni. Pēc kopīgās tilpnes sašķelšanās mēs runājam par tās labošanos. Kādreiz pastāvēja vienota dvēsele – un mēs runājam par atsevišķu dvēseļu atkalapvienošanos vienā.

Šīs sarunas ļauj mums vienam no otra kvalitatīvi un kvantitatīvi iedvesmoties – un pakāpeniski visas mūsu pūles summējas vienā veselumā. Gala rezultātā mēs formējam tādu stāvokli, no kura spēsim iekliegties – citiem vārdiem, pacelt augšup kopīgo lūgšanu. Tad, kad cilvēki sapulcējas kopā, lai arī viņu nav daudz, taču viņiem ir tilpnes/ vēlmes un vairums uztveres detaļu – un viņi paceļ augšup „kopīgo lūgšanu”.

Turklāt šai lūgšanai jātiecas pie Avota, pie viena mērķa, jābūt vienotai. Viņi vēlas saņemt savā vidē savstarpējās atdeves īpašību, kuru iztēlojas kā augstāko vērtību. Šo īpašību, šo spēku, kas rada un atdzīvina visu, viņi dēvē par „Radītāju” un vēlas, lai šis spēks starp viņiem atklātos atbilstoši pieliktajām pūlēm. (vairāk…)

Strupceļš, no kura ir izeja

Jautājums: Ārējā pasaule, kuru mēs vērojam, atspoguļojas cilvēka galvā noteiktas kognitīvās struktūras veidā. Šī struktūra, kas izveidojusies ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību, neatbilst patiesajai pasaules ainai. Sanāk, ka iekšējā pasaules aina izveidota ar izkropļojumiem.

Zināšanu nodošanas laikā notiek mutiskā vai rakstiskā procesa verbalizācija. Apbrīnojami, ka dodot N -dimensiju modeļa aprakstu, rodas aprakstošā viendimensijas telpa, tas ir, notiek vairums izkropļojumu.

Savā laika Aristotelis sacīja, ka „muļķis ir tas, kurš uzdrošinās iedzīvināt rakstu zīmēs savas zināšanas, tāpat muļķis arī tas, kurš pēc tam cer tās iegūt no turienes neskartas un derīgas lietošanai”.

Kāpēc daba radījusi tik neveiklu un sarežģītu pasaules patiesās ainas atspoguļojuma sistēmu? Kādēļ zināšanu nodošanai dots tāds nepilnvērtīgs aparāts? (vairāk…)

Garīgās izaugsmes pirmie posmi

Rakstīts, ka „Toras viedoklis ir pretējs mietpilsoņu viedoklim”. Tas, kurā nav pamodies punkts sirdī, nekad nespēs saprast, ko nozīmē cilvēka izaugsme ceļā pie Radītāja. Viņam šķiet, ka galvenais – vairāk iemācīties, veikt vairāk darbību, kļūt gudrākam, apķērīgākam, labāk izprast rakstīto grāmatās, izcili zināt teorētisko materiālu.

Tāds ir mietpilsoņa viedoklis, proti, tā cilvēka viedoklis, kurš rīkojas saskaņā ar savu egoismu, savu dabu. Protams, viņu nevar par to nosodīt, jo tāds viņš ir radīts saskaņā ar Radītāja vēlmi. Taču pastāv šis pretstats starp Toras viedokli un mietpilsoņu viedokli. Ja cilvēkam ir punkts sirdī, tad viņš spēj iegūt Toras viedokli, kas ietverts atdevē un mīlestībā pret tuvāko – pretēji tam, uz ko tiecas mietpilsoņa egoistiskā vēlme.

Šādu pavērsienu sasniedz pateicoties saiknei ar gaismu, ar Radītāju, ar darbu grupā. Un tas ir pilnīgi pretēji vienkārša cilvēka uzskatam, kurš svīstot pie grāmatas, strīdoties ar citiem par kaut kādām detaļām, tādā ceļā noskaidro materiālu. Taču, ja cilvēks rīkojas atbilstoši punkta sirdī aicinājumam, viņš sāk meklēt, kā sevi mainīt. (vairāk…)

Sajūti sevi kā ilgi gaidīto viesi

Ne katrs cilvēks spējīgs iziet cauri pirmajiem, iepriekšējiem garīgā ceļa posmiem un noturēties. Daudzi aiziet projām, atstājot grupu, garīgo ceļu, sevis mainīšanas procesu. Viņi atgriežas ārējā pasaulē pie mietpilsoniskā dzīvesveida, pārstājot attīstīt sevī garīgo punktu, kas veido no viņiem Radītāja – universa Saimnieka viesus.

Zināms, ka „Toras viedoklis pretstatā mietpilsoņu viedoklim”. Ja cilvēks pieturas pie Toras viedokļa, tad viņš jūtas kā viesis, bet Radītājs viņam ir kā Saimnieks. Tāpēc viņš vēlas sevi mainīt, lai līdzinātos Saimniekam.

Tas nozīmē atzīt Toras viedokli – izvirzīt sev mērķi pastāvēt atdevē un atkarībā no tā spriest par saviem stāvokļiem.

Pirmie stāvokļi: pacēlumi un kritumi norisinās atrautībā no mūsu parastās izjūtas un prāta. Cilvēks redz, ka viņš pilnīgi mainās. Viņš pirmoreiz sāk just, ka viņu vada kāda blakus vara. Tā ir īpatnība, kas raksturo izmaiņu sajūtu, kuras norisinās mūsu iekšējās garīgās attīstības procesā. (vairāk…)

Izrauties no laika spīlēm

Jautājums: Kā laiku sajūt kabalists, kurš atrodas garīgajā pasaulē?

Atbilde: Kabalistam laiks neeksistē. Pat vienkāršam cilvēkam laiks ir nosacīts jēdziens. Laiks – sajūta egoistiskajā vēlmē, kura no viena vienīga Bezgalības pasaules punkta izvelk laika asi.

Atbilstoši tam, cik tālu tu atrodies no Bezgalības pasaules, attiecīgi tam atrodies tālāk no laika nulles punkta.

Un jo dziļāk tu iegrimsti vēlmē baudīt, nolaižoties arvien zemāk mērojot pasauļu pakāpes, jo vairāk izstiep laiku. Proti, darbību skaits, kuras tev nepieciešams izpildīt, lai sasniegtu Bezgalības punktu, formē tev laika jēdzienu.

Tavā šodienas stāvoklī tu neizdari šādu aprēķinu attiecībā uz darbībām, kuras tu veic. Šis aprēķins tev nav skaidrs un apslēpts, jo tilpne un gaisma tevī nestrādā pēc tavas vēlēšanās. Turklāt, ja process nenotiek saskaņā ar tavu vēlmi, tad tas norisinās no tevis slēptā veidā. (vairāk…)

Tikai gaisma uzvarēs nelabojamu grēcinieku

Jautājums: Ar ko sākas īsta prasība pēc atdeves? Kā uzvarēt sevī nelabojamu grēcinieku?

Atbilde: Mums nav īstas prasības pēc atdeves un nevar būt, līdz brīdim, kad uz mums iedarbosies gaisma. Tad, kad atnāks gaisma, tu jutīsies pārsteigts: vai patiešām šī atdeves īpašība ir tāda – pretsvarā visam, ko tu pirms tam juti.

Tas ir kas pilnīgi jauns. Cilvēkam mūsu realitātē nav nekādas iepriekšējas sagatavošanās un tāda paša veida iepriekšēju sajūtu. Un kad viņā rodas šī smalkā sajūta, viņš sāk darboties pat vēl neapzināti, lai varētu tai pietuvoties. Visu savu dzīvi, visas attiecības un visu notiekošo viņš piepeši sāk pievienot tikai šim mērķim – saplūsmes piliena sasniegšanai ar augstāko.

Pirmoreiz viņā mostas iekšēja tieksme pēc kaut kā, kas no viņa ir atdalīts. No šī brīža un tālāk viņš sāk attīstīties. (vairāk…)

Vai ir iespējams izmērīt iekšējās pūles?

Jautājums: Kādi ir integrālās sabiedrības kritēriji, uz kuru pamata tā kontrolēs savu monolītumu vai integritāti?

Atbilde: Kritēriji ir ļoti vienkārši un skaidri: cilvēka pacelšanās virs sava egoisma un uztvert jebkuru citu sabiedrības locekli kā tuvāko  – „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Jautājums: Tas ir neizmērāms kritērijs. Ko nozīmē „pacelšanās” vai „mīli”?

Atbilde: Šo kritēriju ir iespējams izmērīt, bet netieši. Mēs nekad nespēsim mērīt mūsu iekšējās pūles: lai pārvarētu savu personīgo egoismu, un cik lielā mērā mēs iekļaujam cita cilvēka vēlmes un cenšamies tās piepildīt ar saviem personīgajiem resursiem un vēlmēm.

Tātad tas viss pagaidām nav cilvēka varā. Mēs nespējam tik dziļi iekļūt dabas būtībā: nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un vēl vairāk cilvēciskajā, lai varētu sajust iekšējos spēkus, kuri mūs virza uz priekšu. Mēs runājam par cilvēka iekšējās pasaules mērīšanu. (vairāk…)