Pateicības lūgšana

Jautājums: Kā iespējams pateikties Radītājam par slikto kā par labo? Cilvēks taču izjūt pateicību tikai par baudījumu.

Atbilde: Protams, nav iespējams pateikties par ļaunumu. Es spēšu pateikties, ja tikai sajutīšu, ka tas man nāk nevis par sliktu, bet par labu. Pretējā gadījumā tā būs nevis pateicība, bet meli un liekulība.

Šī ir labošanās, kuru iziet mūsu vēlme. Ja es jūtu, ka man ir slikti, tad ar pašu šo sajūtu bez kādiem vārdiem apsūdzu Radītāju. Tāpēc man jādomā par to, kā izlabot savu uztveri, lai katrā stāvoklī justu labestību, nevis ļaunumu.

Ja jebkurā situācijā, lai kas notiktu, es jūtu ko citu, izņemot baudījumu, tas nozīmē, ka es gānu Radītāju. Tāpēc mans uzdevums – izlabot šo vietu, šo uztveri, sajūtu, lai sajustu tajā labpatiku. Viss atkarīgs no tilpnes labošanās.

Ja es ko vēlos saņemt kādā no vēlmēm, tad sajutīšu tajā sāpes. Taču, ja es ar šīs pašas vēlmes palīdzību grasos atdot citiem, tad sajutīšu tajā labestību. Viss atkarīgs no tā, kā es izmantoju vēlmi.

Ja man ir slikti kādā no manām vēlmēm, tā ir zīme, ka es vēlos to izmantot sevis dēļ. Tagad īstais laiks vērsties pie Radītāja ar lūgšanu par labošanos. Taču to es varu izdarīt tikai ar grupas palīdzību, pats es neesmu spējīgs „izgriezt sevi uz kreiso pusi”. Tas ir iespējams, pateicoties tikai biedriem un gaismas iedarbībai. Tas arī ir labošanās process.

Tādam mūsu nolūkos un centienos vienam attiecībā pret otru ir jābūt mūsu pastāvīgajam darbam ar savstarpējo atdevi. Man jāizveido kopīgais atdeves tīkls, un ar to es strādāju. Ja es piepeši jūtu ko sliktu, tā ir zīme, ka šajā tīklā, mūsu attiecībās, manā iekšējā pasaulē man atklājas vēlme, kurai nepieciešama labošanās.

Tad jau lieliski! Tagad man tā ir jāizlabo. Taču, kā lai izlabo šo stāvokli? Nepieciešams pacelties virs tā ar ticību augstāk par zināšanām un to virzīt uz atdevi. Pretējā gadījumā es nekad nesajutīšu labestību – tikai tādā veidā.

Jebkura vieta, kurā es sajūtu sāpes, man jāpārvērš atdodošajā. Citas izvēles nav, tas ir vienīgais veids, kā to izlabot.

Mana lūgšana sākas ar to, ka es virzu sevi uz principu: „Nav neviena cita, izņemot Radītāju” un viss nāk no Viņa ar mērķi atklāt man stāvokļus, kuros es vēl neesmu sasniedzis ar Viņu saplūsmi. Man jāpateicas par tādiem stāvokļiem, jo tos izlabojot, es nonākšu pie savienošanās ar Radītāju, proti, pie garīgās dzīves.

Ja tādā veidā es izturos pret visu, kas ar mani notiek, tad, protams, būšu Radītājam pateicīgs. Es sākotnēji esmu tēmēts tikai uz vienu principu: viss notiekošais manā pasaulē nāk no augstākā spēka, izņemot to, nekā cita nav. Turklāt viss, ko es jūtu – nāk no manis. Jebkurš stāvoklis, kurā es sajūtu ciešanas, ir signāls, ka to nepieciešams izlabot.

Šīs labošanās darbības es realizēju grupā, savstarpēji ar biedriem. Es pastāvīgi pūlos strādāt ar viņiem šādā formā: viss, ko ienīstu vai pret ko jūtu noliegumu, kritiku, man nekavējoties ir jāizlabo – tūlīt pat jāaizbāž visi šie caurumi, kuri pastāvīgi atveras gan te, gan tur.

Tādā veidā es virzīšos uz priekšu, noskaidrojot visas uztveres detaļas. Tāds ir mans darbs grupā, tas norisinās pastāvīgi. Un tad ļoti ātri mēs pāriesim pie izlabotās tilpnes. Tas beidzot ir jādara!

Mans garīgais darbs nozīmē, ka jācenšas izraisīt maksimāli labestīga iedarbība uz citiem. Turklāt viņiem pats labākais ir atrasties visiem kopā un savienoties ar tādām labām saiknēm, kas mūsu savienībā ļauj atklāt Radītāju. Tādā veidā es aizpildīšu savu tukšo vietu kopīgajā puzlī un arī visiem pārējiem došu iespēju izdarīt savu brīvo izvēli un sākt strādāt.

No nodarbības pēc Bāla Sulama vēstules (Nr. 19), 09.07.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: