Garīgās izaugsmes pirmie posmi

Rakstīts, ka „Toras viedoklis ir pretējs mietpilsoņu viedoklim”. Tas, kurā nav pamodies punkts sirdī, nekad nespēs saprast, ko nozīmē cilvēka izaugsme ceļā pie Radītāja. Viņam šķiet, ka galvenais – vairāk iemācīties, veikt vairāk darbību, kļūt gudrākam, apķērīgākam, labāk izprast rakstīto grāmatās, izcili zināt teorētisko materiālu.

Tāds ir mietpilsoņa viedoklis, proti, tā cilvēka viedoklis, kurš rīkojas saskaņā ar savu egoismu, savu dabu. Protams, viņu nevar par to nosodīt, jo tāds viņš ir radīts saskaņā ar Radītāja vēlmi. Taču pastāv šis pretstats starp Toras viedokli un mietpilsoņu viedokli. Ja cilvēkam ir punkts sirdī, tad viņš spēj iegūt Toras viedokli, kas ietverts atdevē un mīlestībā pret tuvāko – pretēji tam, uz ko tiecas mietpilsoņa egoistiskā vēlme.

Šādu pavērsienu sasniedz pateicoties saiknei ar gaismu, ar Radītāju, ar darbu grupā. Un tas ir pilnīgi pretēji vienkārša cilvēka uzskatam, kurš svīstot pie grāmatas, strīdoties ar citiem par kaut kādām detaļām, tādā ceļā noskaidro materiālu. Taču, ja cilvēks rīkojas atbilstoši punkta sirdī aicinājumam, viņš sāk meklēt, kā sevi mainīt.

Viņš nemeklē, kā piepildīt savu vēlmi un prātu ar zināšanām, lai teorētiski spētu izprast uzrakstīto. Viņam ir svarīgi, cik lielā pakāpē viņš tostarp maina sevi atbilstoši līdzībai ar Radītāju. Viņš neuzskata sevi par saimnieku un vēlas mainīties. Viņa ieguvums ir tajā apstāklī, cik lielā mērā viņš atbrīvosies no sevis paša, no savām personīgajām īpašībām un iegūs līdzību ar Radītāju, lai kļūtu par cilvēku, Ādamu, tas nozīmē „līdzīgs” (dome) Radītājam.

Tāpēc šis ceļš ir pretējs vienkāršajai pasaulīgajai eksistencei. Tas iet gan augšup, gan lejup, tāpēc ka cilvēkam sevi ir jāmaina. Viņš atrodas tās sabiedrības lokā, kura viņu tajā atbalsta, nodarbojas ar mācībām, kas atmodina viņā šādas pārmaiņas. Pateicoties šīm mācībām un apkārtējo lokam, uz viņu iedarbojas augstākā gaisma un maina viņu.

Vispirms cilvēks atbrīvojas no tā, kāds viņš bija iepriekš, pakāpeniski mainot visas savas vērtības. No malas raugoties, šķiet nemanāmi, ka viņā notiek tādas ievērojamas pārmaiņas. Redzams tikai, ka reizēm viņš kļūst miegaināks, izklaidīgāks, bet te piepeši uzbudinās. Izmaiņu ātrums ir atkarīgs no viņa darba intensitātes, no tā, cik daudz pūliņu viņš pieliek, vai izmanto šim nolūkam katru savas dzīves mirkli, katru stāvokli – cik daudz pūļu viņš spējīgs ieguldīt, lai sevi mainītu.

Galu galā cilvēks pierod pie šādu stāvokļu iziešanas un jau neatrodas to pilnīgā varā. Pieredze palīdz viņam noskaidrot, ka patreiz viņš atrodas kritumā, bet pēc tam pacēlumā un viņš saprot, ka šiem stāvokļiem ir jāpāriet. Viņš sāk identificēt sevi ar pašām šīm izmaiņām, nevis ar to dzīvnieku, kurš tās izjūt uz savas ādas.

Tas nozīmē, ka viņš sāk pacelties augšup sasniedzot ekrānu. Viņam vēl nav īstā ekrāna, taču viņš jau var darboties kā eksperts, kontrolieris, novērojot sevi pašu no objektīvā, neatkarīgā redzes viedokļa, pārbaudot un konstatējot, kas viņš ir. Tādā veidā viņš ar sevi strādā. Tādi ir pirmie, taču ļoti svarīgie garīgās izaugsmes posmi.

No nodarbības pēc grāmatas „Šamati”, 04.10.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: