Ne katrs cilvēks spējīgs iziet cauri pirmajiem, iepriekšējiem garīgā ceļa posmiem un noturēties. Daudzi aiziet projām, atstājot grupu, garīgo ceļu, sevis mainīšanas procesu. Viņi atgriežas ārējā pasaulē pie mietpilsoniskā dzīvesveida, pārstājot attīstīt sevī garīgo punktu, kas veido no viņiem Radītāja – universa Saimnieka viesus.

Zināms, ka „Toras viedoklis pretstatā mietpilsoņu viedoklim”. Ja cilvēks pieturas pie Toras viedokļa, tad viņš jūtas kā viesis, bet Radītājs viņam ir kā Saimnieks. Tāpēc viņš vēlas sevi mainīt, lai līdzinātos Saimniekam.

Tas nozīmē atzīt Toras viedokli – izvirzīt sev mērķi pastāvēt atdevē un atkarībā no tā spriest par saviem stāvokļiem.

Pirmie stāvokļi: pacēlumi un kritumi norisinās atrautībā no mūsu parastās izjūtas un prāta. Cilvēks redz, ka viņš pilnīgi mainās. Viņš pirmoreiz sāk just, ka viņu vada kāda blakus vara. Tā ir īpatnība, kas raksturo izmaiņu sajūtu, kuras norisinās mūsu iekšējās garīgās attīstības procesā.

Cilvēks piepeši jūtas kāda sveša spēka varā. Iepriekš, ikdienas dzīvē viņam nekad nebija tādas sajūtas. Viņš vienmēr skaidri redzēja sev priekšā to, kurš gribēja valdīt pār viņu, proti, kādus ārējos ķermeņus. Taču tagad pirmo reizi sajūt, kā pār viņu nolaižas un viņu pārņem kāds spēks, kas sasaista viņu iekšēji un sāk valdīt pār viņu.

Tas ir ļoti īpašs iespaids. Es atceros, kā biju izbrīnījies, kad to pirmoreiz izjutu. Tā ir ļoti nepatīkama un neizprotama sajūta, līdz cilvēks pie tās pierod un sāk redzēt tajā Radītāja darbības, darbu ar sevi. Viņš jau gatavs atzīt, ka tas tā ir un tam piekrīt. Tad viņš pats sāk modināt un gaidīt šo sajūtu kā gaida tikšanos un savienošanos ar mīļoto.

Viņš sāk augstu vērtēt Radītāja darbu ar viņu un gaidīt, ka tas notiks jebkurā mirklī. Viņš piešķir nozīmi pašām šīm Radītāja darbībām, nevis to raksturam – tam, kā viņš tās sajūt savā pagaidām vēl neizlabotajā, egoistiskajā vēlmē. Tas ir, viņam nav svarīgi, kādus stāvokļus viņš iziet, galvenais, lai Radītājs pēc iespējas vairāk strādātu ar viņu.

Par to ir visa viņa lūgšana. Viņš lūdz, lai ar viņu notiktu pēc iespējas vairāk izmaiņu attiecīgi Radītāja vēlmei, jo viss, ko dara Radītājs, nāk par labu. Atbilstoši tam, cik lielā mērā viņš ir solidārs ar Radītāja darbībām un tās gaida, tiek mērīta viņa dvēseles uzticība, brīvprātīga verdzība Radītājam, viņa lūgšanas spēks.

Tie pagaidām tikai pirmie garīgā darba posmi. Pēc tam sākas viņa savstarpējais, apzinātāks darbs ar Radītāju – savstarpējā atdevē. Cilvēks jau zina, kā šim nolūkam saņemt spēkus un pēc tam ar tiem strādāt, kā uzsākt dialogu ar Radītāju. Un tad viņš sāk strādāt pat ar savu vēlmi baudīt, izjūtot kopīgu garšu ar Saimnieku, sajūtot, kā Radītājs izbauda cienastu un kā viņš pats to izbauda.

Viss šis ceļš sākas no pirmiem pacēlumiem un kritumiem, pateicoties kuriem cilvēks pierod pie  blakus spēka varas pār viņu.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 04.10.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →