Jautājums: Kā laiku sajūt kabalists, kurš atrodas garīgajā pasaulē?

Atbilde: Kabalistam laiks neeksistē. Pat vienkāršam cilvēkam laiks ir nosacīts jēdziens. Laiks – sajūta egoistiskajā vēlmē, kura no viena vienīga Bezgalības pasaules punkta izvelk laika asi.

Atbilstoši tam, cik tālu tu atrodies no Bezgalības pasaules, attiecīgi tam atrodies tālāk no laika nulles punkta.

Un jo dziļāk tu iegrimsti vēlmē baudīt, nolaižoties arvien zemāk mērojot pasauļu pakāpes, jo vairāk izstiep laiku. Proti, darbību skaits, kuras tev nepieciešams izpildīt, lai sasniegtu Bezgalības punktu, formē tev laika jēdzienu.

Tavā šodienas stāvoklī tu neizdari šādu aprēķinu attiecībā uz darbībām, kuras tu veic. Šis aprēķins tev nav skaidrs un apslēpts, jo tilpne un gaisma tevī nestrādā pēc tavas vēlēšanās. Turklāt, ja process nenotiek saskaņā ar tavu vēlmi, tad tas norisinās no tevis slēptā veidā.

Taču tikko tu sāksi to vadīt pats, tev kļūs saprotams, ko tu dari un tad tu pārvaldīsi laiku. Tāpēc ir sacīts, ka „Israēls atrodas augstāk par zvaigznēm un likteni” – augstāk par laika jēdzienu savā tieksmē „taisni pie Radītāja” (jašar-eļ).

Taču tu vēl neatrodies šādā stāvoklī, bet atrodies sava ego varā, sanāk, ka ne tu nosaki laiku, bet laiks lemj tavu likteni. Tādējādi reizēm tev šķiet, ka laiks šodien ir paslīdējis garām kā viens mirklis. Taču reizēm katrs tā mirklis tā izstiepjas garumā, ka nav iespējams sagaidīt, kad beidzot tas beigsies.

Tas ir ļoti jūtams īpaši mācību laikā. Pievērs uzmanību, ka dažreiz Desmit Sfirotu Mācības studiju laikā tu iemiedz vārda sākumā, pamosties tā beigās un tev šķiet, ka pagājusi mūžība, tik ļoti tu gribēji gulēt. Tas ir, laiks bija tik vērtīgs, ka tev ļoti daudz nozīmēja tas, ka vari atslēgties un pagulēt pat vienu mirkli.

Minimālais intervāls, kuru skaita, lai ceļā ieturētu distanci, izstiepjas milzīgā posmā uz egoisma rēķina, atkarībā no tā, cik lielā mērā tu to baudi. Kā sacīja Fausts: „Mirkli, jel apstājies, tu esi skaists!”

Un patiešām, liels, spēcīgs egoisms aptur laiku. Tieši to vēlējās faraons: lai pat šis materiālais ķermenis būtu mūžīgs un tāpēc no tā veidoja mūmiju.

Tāpēc līdz brīdim, kad sāksim valdīt pār savu vēlmi – laiks valdīs pār mums, palēninoties un paātrinoties. Lai paceltos augstāk par laiku, nepieciešams ņemt varu pār savu vēlmi baudīt. Laiks, kustība un telpa – trīs parametri, kuros vēlme baudīt mums izpauž sevi un pateicoties tiem, pār tiem valda.

No sarunas par iekšējo darbu, 30.09.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →