Vienkārtējā apslēptība arī ir saikne

Bāls Sulams „Radītāja apslēptība un atklāšana”: Vienkārtējā apslētībā cilvēks neredz Radītāja labsirdīgo vaigu. Taču, ja viņš tic, protams, ka tā vai citādi, Radītājs viņam visu sūta – kā sodu par iepriekšējiem pārkāpumiem vai tāpēc, lai beigās aplaimotu, – ja viņš neuzskata notiekošo par aklu likteni un nejaušību, tādā gadījumā tomēr redz Radītāja pretējo pusi.

Tāda ir vienkārtējā apslētība – stāvoklis, kurā cilvēks virzās uz priekšu garīgā ceļā. Viņš vēl nav nonācis pie atklāsmes, taču sajūt noteiktu procesu un noteiktas problēmas saista tikai ar Radītāju.

Viņa problēma ir tajā apstāklī, ka viņš nespēj attaisnot Radītāju. Par to liecina ciešanu sajūta. No vienas puses, ja cilvēks varētu attaisnot Radītāju, viņš neizjustu ciešanas, bet no otras puses, nav iespējams ciest un būt par to pateicīgam. Ja jau tev nākas izjust ciešanas, tas nozīmē, ka tev ir slikti. Mūsu pasaulē var just vienu, bet runāt citu, turpretī garīgajā tā nemēdz būt: ko jūti, par to arī „runā”. Ja tu izjūti ciešanas, tev nelīdzēs teatrāli žesti, skaisti vārdi un smaidi izrādīšanai.

Tātad man ir slikti un šo stāvokli dēvē par „viekārtējo apslētību”. Kas mani saista ar Radītāju? – Neskaidra sajūta par to, ka tieši Viņš stāv aiz tā visa. Skaidrības šeit nav tāpēc, jo tā izslēdz sliktu sajūtu. Ja Radītājs mums ir atklājies, es saņemu baudu, bet ja apslēpts – ciešanas. Taču dotajā gadījumā ciešanas nav tik lielas, lai atrautu mani no Radītāja, – es varu tās attaisnot.

Mūsu tilpne sadalīta divās daļās: Galgalta ve- Einaim un AHAP. Rezultātā uz mums iedarbojas divi gaismas veidi: hasadim un hohma. Lūk, arī sanāk, ka es tomēr varu attaisnot Radītāju, kurš attiecīgi sajūtām izturas pret mani slikti. Es attiecinu to uz maniem pagājušajiem pārkāpumiem vai uz nākamo atalgojumu, un pagaidām samierinos ar ciešanām.

Šeit slēpjas vesels savstarpējo attiecību komplekss. Labestību es redzu kā ļaunumu un uzskatu, ka esmu to pelnījis savu pagājušo pārkāpumu dēļ vai arī saņemšu nākotnē atalgojumu par šīm ciešanām. Ar prātu, cik vien spēju, es attaisnoju Radītāju un kaut gan izjūtu ciešanas, tomēr atzīstu, ka tās nāk no Viņa, nevis no kādiem blakus faktoriem. Lai kurš man liktu kāju priekšā, es domās pabeidzu iztēloties aiz viņa Radītāju.

Tā nav vienkārša pakāpe, un ja cilvēks no tās nenoslīd lejup, tā kļūst par tramplīnu lēcienam uz ko lielāku. Dod mums Dievs atrasties šādā stāvoklī pastāvīgi, apzinoties, ka viss – gan labais, gan sliktais – nāk no Radītāja, ka nav neviena cita, izņemot Viņu, ka pār mums nav varas nekādam citam spēkam vai aklam liktenim. Viņa vadība man škiet slikta, taču es attaisnoju to ar bijušiem pārkāpumiem vai nākamo atalgojumu. Radītājs ir kā mīlošs tēvs, kurš pareizi mani audzina.

Taču no otras puses, apslēptība šeit vēl ir tajā, ka es gaidu kādu labumu no savām ciešanām: tās noņems man iepriekšējos pārkāpumus vai arī palīdzēs nopelnīt baudu nākotnē. Taču patiesībā Radītājam manas ciešanas nav nepieciešamas – ne kā grēku izpirkšana, ne kā samaksa par labo.

Un tomēr šajā stāvoklī cilvēks tiecas uz atdevi, spēj to novērtēt un tur pareizu kursu uz to. Pie tam uz cilvēku iedarbojas divi spēki: apslēptība, kas izraisīta ar personīgajām neizlabotajām vēlmēm un kāds atspulgs no pievienošanās gaismas pretējai pusei.

No nodarbības pēc raksta „Radītāja apslēptība un atklāšana”, 02.10.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed