Tikai iepriekšēja sagatavošanās izglābs mūs kritumos. Tad, kad kritums jau atnācis, no mums nav ko prasīt, jo ko gan jautāt tam, kas miris? Viņš atbrīvojas no visiem pienākumiem. Rodas jautājums, kāpēc tu sevi nesagatavoji šādam stāvoklim?

Tev jau laikus jāpiepilda visas rezerves, jāuzlādē visi akumulatori. Turklāt, kad pienāk kritums, ko nu vairs darīt. Tas ir gluži kā maiņstrāvas fāzes, kas mainās pēc sinusa likuma – gan augšup, gan lejup un vienas jānomaina uz otru rēķina: pārmaiņus atklājas gan tilpnes, gan gaisma.

Tas ir brīnumains stāvoklis – Radītājs atņēma mums egoismu, tādā veidā palīdzot. Rakstīts, ka Radītājs radīja ļauno sākotni. Taču tu dusmojies, ka tā ir ļauna, jo Viņš to no tevis paņem – tad rīkojies tagad! Taču tu bez viņa nespēj izdarīt pat mazu soli uz priekšu, pat ar pirkstu pakustināt. Ja atņemt tev visu egoismu, tu gulēsi kā miris un nevarēsi izkustēties no vietas.

Kur lai ņem spēku? Kāpēc tu to nelūdz, un tas neatnāk? Tāpēc ka neesi sevi laicīgi sagatavojis šādām dienām.

Laikrakstos raksta, ka iespējami pārtraukumi pārtikas piegādē un tāpēc katram jāsagādā sev mājās produktu krājums trim mēnešiem. Kāpēc mēs laicīgi nedomājam tāpat par to, lai krituma gadījumam sagādātu enerģiju? Tieši tādā veidā ir jādarbojas saskaņā ar prātīgu, veselu loģiku. Taču mums to tik grūti izdarīt, jo tas nāk līdztekus labošanās ceļam.

Ir cilvēki, kuri gūst baudu no tā, ka tik zemu nokrituši un domā, ka ciešanu rezultātā kaut ko sasniegs. Tie ir absolūti maldi. Virzība uz priekšu notiek tikai pateicoties pūlēm, darbam un nevis tad, kad mani iemetuši purvā un es tajā pazemīgi slīkstu.

Tāpēc katrs mirklis, kurā cilvēks kavējas, lai paceltos augšup, ir noziegums. Kā pacelties augšup? Pieņemsim, tu tagad sāksi dziedāt visiem jautru melodiju, kādu maršu. Dziedāšanas laikā visi pamodīsies, bet pēc tam jācenšas pastāvīgi uzkrāt enerģiju, spēku no visiem, no mūsu vienotības. Taču ne no tā, ka es pats pamodos.

Ja tu domā, cik lieliski esi atmodies un cik tev ir labi – tu acumirklī nokritīsi. Taču, ja tu domā par to, kā visi kopā tagad mēs esam atmodušies pretim atdevei, pretim Radītājam, tad tas paliks. Sāksies jau nakamā pakāpe, nākamais stāvoklis.

Spēks, no kura pēc tam var atnākt glābiņš – uzkrājas, akumulējas kopējās vēlmes iekšienē. Nevienā no mums nav tilpnes, lai šo enerģiju uzkrātu. Tagad, ka tev ir izdevies sasniegt kādu atmodu, kaut vai fizisko, domā par to, kā parūpēties par biedriem un neļaut viņiem nolaisties lejup. Katram tādā veidā ir jārūpējas par citiem, viņam nav jādomā par sevi pašu.

Manī jādeg kaunam par to, ka es atstāšu grupu bez savām rūpēm. Tas nozīmē, kas es nododu grupu. Šeit rodas atbildības sajūta, bet no tās izaug savstarpējais galvojums.

Man jādomā tikai par to, kā nodrošināt grupai visu nepieciešamo, it kā tā būtu mans zīdainis, un mani uztrauc tikai tas, lai grupai būtu labi, lai tā paceltos augstāk un vairāk augtu.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 20.09.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →