Jautājums: Mēs pastāvīgi runājam par dabu, izmantojot terminus „daba”, „līdzsvarota attieksme”, „harmonija ar dabu” utt.

Taču, ja runājam par cilvēcisko progresu, tad tiek uzskatīts, ka tas notika tā iemesla dēļ, ka cilvēks cīnījās ar dabu, centās pretdarboties tās spēkiem, pūlējās aiziet no tās un tādā veidā attīstījās. Tad par kādu harmoniju ar dabu var iet runa?

Atbilde: Mēs runājam nevis par egoistisko attīstību, bet par altruistisko – saskaņā ar to spēku, kurš valda dabā. Šeit mums nav nekādas pretdarbības.

Pirmoreiz mēs sākam strādāt ne pret dabu, bet „par”. Tāpēc mums šeit var rasties pilnīgi citi mehānismi, kuri strādā ar pilnīgi citu enerģiju. Tie neprasa iepriekšējos enerģijas avotus, bet strādā pateicoties tam, ka paši arī ģenerē. Tas ir, mēs varam atklāt dabā tādas īpašības un iespējas, kad viss norisinās bez zaudējumiem, jo mums nav pastāvīgi pret kaut ko jādarbojas.

Patiešām, mūsu egoistiskā attīstība virzījās pret dabu, un tādējādi mēs pastāvīgi mērojām ceļu pretdarbojoties. Mēs pakļāvām dabu, to ar spēku pārveidojām un pie tam uzskatījām sevi par dižiem un visu varošiem.

Turpretim šeit, gluži otrādi, mēs sākam izmantot tās integritāti un saskaņā ar to, harmonijā ar to, līdzībā ar to sākam baroties ar šo integritāti. Gala rezultātā mēs saņemam no dabas bezgalīgu resursu avotu, un mūsu dzīve pilnīgi mainās. Mēs neražosim vaiga sviedros visu mums nepieciešamo izmantojot mūsdienu tehnoloģiskos procesus – tie kļūs pilnīgi citādāki.

Cilvēks sāks sevī atklāt iespēju piepildīties ar dzīves enerģiju ne caur to, ko viņš patērē – miltus, gaļu un citus produktus, bet pilnīgi caur citiem laukiem. Mēs piepeši atklāsim piepildījumu nākamajā līmenī, nevis dzīvnieciskā ķermeņa līmenī, bet līmenī „Cilvēks”.

Dabā pastāv nākamais līmenis, kas dēvēts par „saprātīgo cilvēku”. Taču, kur tad viņš ir šis „saprātīgais cilvēks”? Pēc savas dabas, fizioloģijas un uzvedības mēs vienkārši esam dzīvnieku pasaules turpinājums. Pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieku daba, bet līdz līmenim „Cilvēks” mēs vēl neesam nonākuši.

Cilvēks ir tas, kurš pilnībā tiks adaptēts dabas integrālajai ainai, kurš tajā atradīsies vienotības stāvoklī, harmonijā ar to, tieši tāpēc viņš visu sapratīs, sajutīs, zinās, izzinās un vadīs šo saikni.

No raidījuma „Integrālā pasaule. Integrālās sabiedrības formula”, 01.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →