Mēnešu arhīvs: novembris 2012

Pats grūtākais – lūgt palīdzību

Bāls Sulams „Toras dāvāšana”: Bauslis par mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu ir galvenais Toras likums, bet visi pārējie 612 Toras baušļi ar visām sastāvdaļām ir nekas vairāk kā daļu summa, kas sastāda šo vienu bausli un kurš šo summu nosaka. Kopā ir 613 „baušļi” – 613 labošanās darbību. Mēs labojam nolūku, kas raksturīgs saņemošajai vēlmei, – no egoistiskās (saņemšanas dēļ) uz altruistisko (atdeves dēļ). To veikt nozīmē „izpildīt bausli”. Baušļu skaits tiek noteikts ar atsevišķo saņemošo vēlmju skaitu dvēseles tilpnē. Tās dalās divās daļās: •  augšdaļā – Galgalta ve – Einaim (G”E), 248 vēlmes; •  apakšdaļā – AHAP, 365 vēlmes. Nolūks saņemšanas dēļ tiek dēvēts par „ļauno sākotni”, bet nolūks atdeves dēļ – „labo sākotni”. Sākums paliek, taču vai tas ir labs, vai slikts – to nosaka nolūks. Tādējādi labošanās ir nolūka mainīšana. Ja nolūks virzīts uz sevi, tad tā ir ļaunā sākotne, ja uz tuvāko – labā sākotne. Tātad mums jāizlabo 248 un 365 vēlmes, kopā tās sastāda 613. Taču patiesībā runa iet par 612 vēlmju izlabošanu, tajā pašā laikā pēdējais bauslis par mīlestību paliek „problemātisks”. Saskaņā ar kabalistu sacīto, izlabojot 612 vēlmes, mēs nonāksim pie mīlestības. Citādi sakot, no cilvēka savstarpējām attiecībām ar tuvāko mēs nonāksim pie savstarpējām attiecībām ar Radītāju.

Kopējā sistēmā atrodas vēlmju īpašā daļa, protams, savstarpējā iekļautībā ar pārējām, – grupa, kurai sevi ir jāizlabo. Turklāt sākumā manis šeit nav. Taču tikko es sākšu strādāt ar grupu, ar biedriem, vēloties savienoties ar viņiem un īstenojot to darbībā, es atklāšu, ka mana daba tam pilnīgi pretojas: „Es neesmu spējīgs, es nevaru, nevēlos, nedarīšu”. Lūk, tā arī ir ļaunā sākotne – kad vēlos apvienoties, taču ļaunā sākotne man traucē. Tad es to dēvēju par savu „nīdēju” un pieprasu labošanos – no biedriem, no tuvākajiem un tiem, kas attālināti, kur vien ir iespējams. Es noskaidroju, kur atrodas labošanās, kā to īstenot, kā pārvarēt savu sākotni. Un tādā veidā – līdz brīdim, kamēr sajutīšu nepieciešamību vērsties pie Radītāja. Tas nenotiks momentāni. Kliegt es varu jau tagad, taču pēc tam egoistiskā vēlme pieaug un pati doma par Radītāju kļūst neizturama. Es Viņu ienīstu, esmu gatavs Viņu pārvērst pelnos, lai tikai nevērstos pie Viņa pēc palīdzības. Man šķiet, ka no manis prasa neiespējamo, it kā tā vietā, lai iznīcinātu ienaidnieku, man viņš ir jāmīl un jāpalīdz viņam. Tas it nemaz nav viegli. Un tad, sajūtot bezizeju, taču neskatoties ne uz ko vēlmē sasniegt atdevi, es vēršos pie Radītāja. No nodarbības pēc raksta „Toras dāvāšana”, 21.10.2012. Avots krievu valodā

Ikvienam nāksies iziet Ēģiptes trimdu

Jautājums: Ko nozīmē stāvoklis Ēģiptes trimda, raugoties no cilvēka darba grupā redzes viedokļa? Atbilde: Ēģiptes trimdas stāvoklim nav jāturpinās ļoti ilgu laika posmu, kā tas varētu likties no šī stāvokļa apraksta, saskaņā ar kuru tas ilga 210 gadu, turklāt tam vispār bija jāizstiepjas 400 gadu garumā. Ja mēs virzāmies ar labu ātrumu, tad varam atstrādāt un noskaidrot to ļoti ātri. Bez tam cilvēkam vai grupai nav jāatklāj visas šī procesa detaļas, kas aprakstītas Torā, iedziļinoties visās šī stāsta niansēs. Tas nav iespējams, tur iekļauta vesela jūra dažādu stāvokļu, kuri pilnībā, no beigām uz sākumu, atklāsies tikai pašās labošanās beigās (Gmar Tikun). Tas, ko mēs izejam, ir mums pietiekams fragments no kopējā trimdas stāvokļa, kas aprakstīts attiecībā uz visām dvēselēm. Mēs, turpretī, atklājam tikai vienu noteiktu griezumu, kas atbilst mūsu dvēselēm. (more…)

Piekļauties Radītājam, Viņā neizšķīstot

„Radītājs” – vispārējais, visu aptverošais dabas likums, dēvēts „Labais un labu Darošs”. Šajā likumā ir daudzveidīgas nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā līmeņa daļas. Kopumā runa iet par vēlmēm baudīt. Tām visām Radītājs vēlas dot labestību. Viņš vēlas, lai tās sasniegtu vislabākās sajūtas. Ko tad šīs vēlmes var baudīt pa īstam? – Ne mazāk kā atrašanos Viņa stāvoklī. Viss, kas ir par to mazāks, vairs netiek uzskatīts par „Labo un labu Darošo”, jo tādā gadījumā tu atstāj ko neatrisinātu. Tādējādi radījuma mērķis nenosaka, lai radījums izzustu, izšķīstu Radītājā. Gluži otrādi, radījumam jāpastāv un tajā pašā laikā jālīdzinās Radītājam. Tas arī kļūs par radījuma lielāko laimi: „Lieliski! Tu devi man labāko, kas vien var būt – tagad es nekādā veidā, ne ar kādu no parametriem no Tevis neatpalieku – ne pēc formas, ne pēc izteiksmes, ne pēc darbības, ne pēc stāvokļa”. Lūk, tas mums ir jāsasniedz. (more…)

Īstenība un sirdsapziņa

Jautājums: Vai ekrāns un sirdsapziņa ir savstarpēji saistīti? Atbilde: Sirdsapziņa – relatīvs jēdziens, bet ekrāns/ masah – absolūts jēdziens. Sidsapziņa – cilvēka nosacījums attiecībā pašam pret sevi. Garīgajā, kabalā, nav sidsapziņas definējuma, ir īstenības definējums, jo sirdsapziņa saistīta ar maniem iekšējiem pārdzīvojumiem, ar manu egoismu, ar manu vēlmi. Kāpēc ekrāns ir absolūts jēdziens? Tapēc, ka es paceļos virs sevis un jau nespēju strādāt ar savu sirdsapziņu. Es jūtu, cik lielā mērā tā pastāvīgi ir atkarīga tikai no mana iekšējā egoisma: saskaņā ar sirdsapziņu es rīkojos tā, turpretī kāds cits – citādāk. Kāpēc ikviens no mums rīkojas savādāk un katrs uzskata, ka viņam ir taisnība? Kāpēc cilvēki, izejot no savas sirdsapziņas, izpilda divas pilnīgi atšķirīgas darbības? Tāpēc, ka viņi strādā egoisma iekšienē. Taču, ja tu pacelies virs egoisma, tad tu izej „no sevis” un tas stāvoklis, kurā tu darbojies, neņemot vērā savas vēlmes, arī ir īstenība. Tādējādi īstenība no garīgā redzes viedokļa – tad, kad tu rīkojies paceļoties virs sava egoisma. No virtuālās nodarbības, 14.10.2012. Avots krievu valodā

„Citplanētieši” no Senās Babilonijas

Cilvēce ir saņemošās vēlmes daļu kopa, kas pastāv realitātē. Kopumā šīs daļas dalās „70 pasaules tautās”. Bez tam pastāv dodošā vēlme, kas atrodas ārpus mūsu realitātes ietvariem – Radītāja daļa no augšienes, atdeves īpašība. Sākumā tā atklājās Ādamam kā „punkts sirdī”, pēc tam – divdesmit paaudzēs, kuras dzīvoja no Ādama laikiem līdz Ābrama laikiem. Ābramā šī vēlme pacēlās uz augstāku pakāpi, un ar „punkta sirdī” palīdzību viņš sāka izplatīt egoistiskās vēlmes labošanās metodiku. Tad Senajā Babilonijā pēkšņi atklājās vēl tūkstoši cilvēku ar šo pašu aicinājumu. Tad, kad Ābrams viņus sapulcēja, tie atdalījās no babiloniešu vides un pārgāja uz Hanānas zemi. Šīs pārejas uzdevums nozīmēja apvienošanos – kā viens cilvēks ar vienu sirdi. Tieši to no ikviena prasīja viņa „punkts sirdī”. Tā radās grupa, to virzīja dzirkstele, kas darbojas atbilstoši atdeves īpašībai. Šī dzirkstele neattiecas uz mūsu pasauli, kas pilnībā iegrimusi saņemšanā. Ābrama piekritēji, lai gan izskatījās kā vienkārši cilvēki, piederēja garīgajai pasaulei. Viņi bija kā „citplanētieši”: viņu īpašības, viņu attiecības – starp viņiem viss bija savstarpējās atdeves caurvīts, atbilstoši augstākās pasaules īpašībām. (more…)

Viesuļvētras brīdina zemes iedzīvotājus

Viedoklis: Daba brīdina cilvēci par tuvojošos katastrofu, taču cilvēce to nevēlas dzirdēt. Pēdējā laikā notiekošās dabas katastrofas kļūst arvien briesmīgākas un neparedzamākas, taču cilvēce no tā negūst mācību. Virpuļviesuļu un cunami ceļā joprojām nostājas atomreaktori un neaizsargātas pilsētas. Viesuļvētras kļuvušas spēcīgākas un izraisās arvien biežāk. Vētru trajektoriju grūti paredzēt, arvien sarežģītāk tām sagatavoties. Piemēram, viesuļvētra „Sendi”, kas notika nesen, virzījās pēc pilnīgi nestandartas trajektorijas. Tā mēroja ceļu caur Floridu, Luiziānu un pārņēma kontinentu vairāk uz ziemeļu platuma grādiem. Tas ir ļoti neparasti – iepriekš viesuļvētras tā neuzvedās. Pie tam „Sendi” izrādījās divreiz spēcīgāka salīdzinājumā ar saviem „brāļiem”. (more…)

Smadzenes kā virskoordinators

Mūsu smadzenes, mūsu prāts var funkcionēt pareizi, tikai ja sajūt augstāko sistēmu, ar kuru tam jāuztur savstarpējās attiecības: jāapkalpo un jāsaņem no tās komandas. Katram cilvēkam, kā kopējā organisma „šūnai”, ir jāuztur nedalāma saikne ar visiem citiem un ar Dabu. Ideālā prātam jāzina, kāda ir tā personīgā loma kopējā sistēmā. Tam jāizzina šī sistēma – attiecībā uz to, kas attiecas uz pašu, tad, pateicoties tam, iemācīsies darboties tā, lai uzturētu pareizā kārtībā savu daļu un kalpotu veselumam. Tad smadzenes sāk pareizi likt darboties ķermenim, ietverot visus tā orgānus: sirdi, nervu, limfatisko, asinsrites sistēmu uc. Viss organisms sāks strādāt attiecīgi tam, kādai jābūt tā pilnvērtīgai saiknei ar kopējo sistēmu. Tādējādi savā fiziskajā un vēl vairāk dvēseliskajā vai garīgajā veselībā mēs absolūti esam saistīti ar citiem un ar neaptveramo Visumu. Būtībā visas sistēmas ir savstarpēji saistītas. Taču mūsu egoisms tās bojā – visos līmeņos un visos griezumos. Lūk, arī sanāk, ka labojot savu attieksmi pret citiem, cilvēks tādā veidā inicē savu sistēmu globālās izmaiņas. Tomēr mēs to uzreiz neredzam, par cik esam viens no otra atkarīgi. Līdz brīdim, kad visi izlabosimies, nav iespējams runāt par līdzīgu izdziedēšanos kādam atsevišķi. (more…)

Dabas un sabiedrības vienotība

Lai gan šī savstarpējā saikne pastāv, taču cilvēce neņem to vērā visas vēstures garumā. Cēlonis slēpjas mūsu egoismā. Šī savstarpējā saikne tāpat mums arī uzliek par pienākumu ņemt vērā dabas likumus. Un kaut arī tie objektīvi eksistē, tomēr spēj tādā mērā ierobežot mūsu egoismu, ka ērtāk mums tos nemanīt. Taču šodien mēs vairs nevaram atļauties neņemt vērā šīs saiknes esību un ietekmi uz mūsu nākotni. Arvien vairāk izpaužas dabas un sabiedrības atkarība, kā divas sastāvdaļas, divi vienas vienotas sistēmas pamatelementi. Pie tam to savstarpējā saikne ne vien pastiprinās un paplašinās, bet kļūst arvien aktuālāka. Uz dabu var attiecināt tai piemītošās trīs daļas – nedzīvo, augu un dzīvnieku, kuras daba vada instinktīvi, tādējādi netiek pārkāpta dabas vienotība. Tieši cilvēks ar savu egoismu atšķiras no dabas sistēmas. Turklāt šī cilvēka atšķirība no visas dabas sniedz viņam iespēju saprast dabas monolītumu un savu misiju – apzināti sevi iekļaut kā dabas integrālo elementu tās vienotajā sistēmā. (more…)

Pacēlums augšup uz nolūku

Bāls Sulams „Šamati”, 42. raksts „Eluls”: Cilvēkam no augšienes tiek dots tumsības stāvoklis, un tad viņš var redzēt, cik lielā mērā viņa darbs ir nesavtīgs. Ja arī tumsības stāvoklī viņš spēj palikt priekā, tā ir pazīme, ka viņš strādā Radītāja dēļ. Cilvēkam ir jāpriecājas un jātic, ka no augšienes viņam sniedz iespēju strādāt tieši atdeves labā. Ja pāri visiem dvēseles stāvokļiem cilvēks atrodas priekā, tā ir pazīme, ka viņš jau ir atslēdzies no savas saņemošās vēlmes un var virzīties uz priekšu. Tādā veidā mēs vienmēr pārbaudām: vai esam iegrimuši egoistiskajā vēlmē, vai arī varam nedaudz virs tās pacelties? Cilvēks nelūdz labu noskaņojumu, lai turpinātu darbu, gluži otrādi, viņš tieši ir apmierināts ar tumsību, sliktu garastāvokli un sajukumu. Pāri tam visam viņš ir spējīgs uz kādu pavisam mazu piepūli. Lai kādā stāvoklī mēs atrastos, mēs nepiešķiram tam izšķirošu nozīmi, bet paceļamies virs tā. Ja saņemošo tilpņu sajūtā stāvoklis šķiet slikts, bet virs tā esmu spējīgs strādāt atdevē, vienotībā un biedru mīlestībā, tad tā ir droša pazīme, ka turu pareizo kursu. Sajust tumsību saņemošajās tilpnēs un virs tām, pat ar vismazāko piepūli, tiekties uz saikni, uz atdevi – tāds ir viss mūsu darbs. (more…)

Gaismas drusciņa iluzorajā pasaulē

Bāls Sulams „Šamati”, 3. raksts „Garīgās izzināšanas būtība”: Ņemot vērā, ka saņemošā vēlme tiek dēvēta par „radījumu” un „jauninājumu”, tādējādi no tā momenta, kad šajā vēlmē rodas apziņa, mēs varam apspriest tās uztveres detaļas. Tas jau nozīmē savstarpējās attiecības starp augstāko gaismu un vēlmi un tiek dēvēts: „gaisma un tilpne”. Jautājums: Kas ir gaisma? Atbilde: Tevī mostas kaut kas – īpašs, neparasta parādība. Un tu dēvē to par „gaismu”. Tad, kad tā atnāk, tu zini, ka tieši tādā veidā tā tiek dēvēta. Taču tagad tev nav piemērotas tilpnes, lai sajustu šo parādību. Līdz brīdim, kad sasniegsi izzināšanu, visas tavas vēlmes vērstas tikai uz personīgo labumu: „Viss sev, savam labumam, viss, lai izmantotu tuvāko, viss sev par labu un viņam par sliktu”. Aptuveni tādā veidā šodien noris lietas, un tāpēc šajās vēlmēs tu nevari sajust atdeves, mīlestības, līdzdalības parādību, apvienošanos, tieksmi uz ārpusi – visas tās lietas, kas dēvētas par „gaismu”. Tu to neuzskati par gaismu, bet gan tumsu. (more…)