Jautājums: Kas varētu kalpot par integrālās sabiedrības zinātnisko pamatu, ja no saskaņotas pasaules ainas noņemsim tādus jēdzienus kā „garīgie spēki” un „Radītājs”?

Atbilde: Mums jāievieš spēks, kas dēvēts – „Daba”, tas ir, spēks, nodoms, plāns, mērķis, kas piemīt dabai un darbojas ne tikai mehāniski, attīstot un veidojot evolūciju saskaņā ar kādiem nejaušiem parametriem. Pat mūsdienu zinātne pasvītro, – lai tas viss saplūstu vienotā veselumā, organizētā dzīvībā, organizētā Visumā, visiem parametriem, ietverot gravitācijas spēku un visus iespējamos pastāvīgos lielumus, būtu jāsavienojas tādā brīnumainā, īpašā savstarpējā savienojumā, kuru nav iespējams atveidot mākslīgi.

Izejot no visa, ko šodien atrodam dabā, var nonākt pie secinājuma, ka pastāv vienots integrālais spēks, kurš to visu vada. Nedēvēsim to par Radītāju, Dievu, nepiešķirsim tam kādas mistiskas nozīmes vai nepamatosimies uz zināmiem atklājumiem, kurus veikušas noteiktas personības pagātnē, bet balstīsimies tikai uz to, ko mēs patiešām novērojam un redzam sev apkārt.

Mēs novērojam ļoti stingru, kāpnisku, cēloņu un seku attīstības procesu un redzam, ka visa daba ir savstarpēji saistīta, tādējādi arī spēkam, kurš mūs vada un virza uz noteiktu mērķi, jābūt vienotam.

Mēs nezinām šo mērķi, taču varam to tikai novērot, tā sacīt, apriori – pēc tam, kad jau esam izgājuši noteiktu ceļa posmu un varam izdarīt vismaz kādus secinājumus. Neskatoties uz to, ka pagaidām nevaram spriest par mūsu nākotni, tomēr visādā ziņā varam spriest par dabas vienotā spēka esību, kuru tā arī dēvējam: „Daba”. Mums nepieciešams piešķirt tam tikai plānu, nolūku, domu – visu to, kas ir mūsos, tāpēc ka, ja mēs esam radīti, tad visam, kas ir mūsos, dabiski, jabūt arī šajā spēkā.

Pakāpeniskas attīstības ceļā šis spēks mūs noved pie tāda stāvokļa, kad mēs tiecamies to izzināt, atklāt. Mums rodas šīs vēlmes, kuras būtībā arī nāk no šī spēka – visu rada šis spēks. Tas nozīmē, ka zināmā veidā sevi pareizi jāvirza uz šī spēka atklāšanu.

Es to nosauktu par augstāko spēku, jo tas ir augstāks par mums – augstāks par mūsu apziņu, mūsu sajūtām, tas stāv augstāk par to, ko mēs šodien vēl pagaidām pārdzīvojam. Tomēr acīmredzams, ka ir mūsu iespējās un spējā izzināt tā nodomu, mērķi, plānu un tādā veidā saprast, kā tomēr mums attīstīties tālāk.

Par cik mēs esam dabas radības vainagojums, tad no visa notiekošā ar mums – redzam, cik lielā mērā mēs katrreiz paklūpam un sajūtam visus iespējamos šķēršļus, problēmas. Mēs varam tos apzināties, analizēt, sintizēt, apkopot to visu kādā noteiktā zinātnē.

Patiesībā mēs nezinām dabas nodomu, taču ir acīmredzams, ka viens no tās nodomiem ir tāda cilvēka un sabiedrības radīšana, kas patiešām sāktu izzināt tās plānu un darbotos saskaņā ar to. Tādējādi mēs paceltos līdz šī spēka līmenim, atklātu šo spēku un sevi un attīstītos nevis mudināti no aizmugures, kad attīstība noris tāpēc, ka jūs uz priekšu stumj ciešanas, gluži otrādi, mēs apzināti, kā pienākas cilvēkiem, virzītos uz priekšu pie noteikta, jau mums zināma, izzināta mērķa.

No raidījuma „Integrālā pasaule. Integrālās sabiedrības formula”, 01.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →