Mīlestība: nav tas, ko domājām

Bāls Sulams „Toras dāvāšana”: Patiesībā cilvēkam, kuram vēl piemīt radījuma daba, nepastāv nekāda atšķirība starp mīlestību pret Radītāju un mīlestību pret tuvāko, par cik viss, kas atrodas ārpus viņa, šķiet viņam nereāls.

Es nevaru sajust tuvāko pašu par sevi. Es viņu sajūtu tajā pakāpē, kādā esmu no viņa atkarīgs. Citiem vārdiem, es jūtu nevis tuvāko kā tādu, bet savu atkarību no viņa: cik daudz es varu zaudēt, ja ar viņu kas notiks.

Tikai no šādiem aprēķiniem mēs vadāmies, lai kas tas būtu. Pat māte rūpējas par savu mazuli, jūtot, kādus zaudējumus viņai var nodarīt mazuļa nelaimes un problēmas. Tā arī ir mēraukla, kuru mēs dēvējam par „mīlestību”. „Es tevi mīlu” – nozīmē: esmu atkarīgs no tevis. Tāpēc tas viss nav garīgā, bet gan materiālā mīlestība: es saņemu no kāda baudu un baidos, lai ar viņu nenotiek kāda nelaime, pretējā gadījumā tas man nesīs ciešanas. Es mīlu to, ar kuru man ir labi. Tas var būt mans bērns, vai arī kāds, kas man sagādā labpatiku.

Turpretī mēs runājam par ko citu – par to, kā no mīlestības pret radījumiem, iegūt mīlestību pret Radītāju. Lai gan mēs izmantojam piemēru par mātes mīlestību mūsu pasaulē, patiesībā mums nav zināms, ko nozīmē mīlestība cilvēciskajā pakāpē.

Mums jāizveido pilnīgi jaunas kategorijas mīlestība. Pats vārds mūs maldina un šeit jāuzmanās no kļūdām. Runa iet par pilnīgi citādām attiecībām un uztveres detaļām, par atdevi, kas nāk no manis uz ārieni – pie tā, kurš atrodas aiz manu sajūtu robežām. Šodien es sajūtu katru, sajūtu notiekošo pasaulē, balstoties tikai uz aprēķinu par peļņu vai no bailēm gūt zaudējumus. Saņemošā vēlme meklē baudījumu avotus, vai arī izvairās no tā, kas var nodarīt kaitējumu. Tikai šīs lietas ienāk manī, bet visu pārējo, kas neattiecas uz manu baudījumu vai manām ciešanām, es nesajūtu.

Mans „jutības elements” ir vēlme baudīt. Tā ir „ekrāns”, uz kura atspoguļojas mana realitātes aina. Šādā attēlojuma režīmā es varu redzēt tikai tās lietas, kuras iekļaujas personīgo interešu skalā, vai tas būtu labums, vai arī ļaunums, kas nonāk līdz ciešanām. Pastāv arī lietas, kuras es nejūtu, jo tās nesniedz man baudu vai nenodara sāpes, piemēram, daudzveidīgie lauki, viļņi, rentgena stari uc. Taču attīstoties, mēs atklājam arvien vairāk lietu, kuras ir vērts ņemt vērā, par cik tās var nest labumu vai ļaunumu.

Tas pats attiecas arī uz biedru mīlestību: mēs nezinām, ko tas nozīmē, neatšķiram to mūsu maņu orgānos. Šķiet, kāpēc gan? Vai tad tas nav brīnišķīgi, ja tevi mīl? Taču runa iet nevis par biedru mīlestību pret mani, bet gan par manu mīlestību pret viņiem, kad es atdodu viņiem visu sevi, rūpējos par viņiem, palīdzu viņiem. Kam mūsu pasaulē ir vajadzīga tāda mīlestība? Turpretī, ja viņi mani mīlētu un apkalpotu, tad tā būtu cita lieta: „Esmu atvērts jūsu mīlestībai, lūdzu. Kurš pirmais?”

Taču mēs runājam par pāreju uz mīlestības pret Radītāju pakāpi, par galvojumu. Radījuma mērķis – mīlēt tuvāko. Pie tam mēs gūstam baudījumu no šādas atdeves. Tā nav atdeve, kas vērsta savā labā – gluži otrādi, mēs to sasniedzam spītējot vēlmei, to pārvarot.

Tātad vairāk jāpievērš uzmanība pareizajam traktējumam, kas attiecas uz mūsu darbu grupā. Nedrīkst to skaidrot atbilstoši ierastajiem mūsu pasaules streotipiem. Tuvība, mīlestība, apvienošanās – visiem šiem jēdzieniem ir vieta tikai virs parvarēšanas līmeņa, virs mahsoma. Taču līdz tam brīdim es neko nepārvaru, vienkārši izeju sagatavošanās periodu.

No nodarbības pēc raksta „Toras dāvāšana”, 24.09.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed