Bāls Sulams „Miers pasaulē”: Pasaules labklājība un atsevišķas valsts labklājība ir atkarīgas viena no otras. Tas neizbēgami liecina, ka pat tā iedzīvotāju daļa, kura dotajā momentā ir apmierināta ar pastāvošo stāvokli, proti, izveicīgie un apķērīgie, – tomēr ļoti raizējas par savas dzīves drošību saspringuma dēļ, kuru izraisa tie, kas ceļ pret viņiem intrigas. Taču, ja viņi saprastu pasaules vērtību, tad, protams, būtu priecīgi pieņemt pēdējas paaudzes dzīvesveidu. Cilvēks atdos visu, kas tam pieder, lai glābtu savu dvēseli.

Pastāv vienkāršs nosacījums pēdējās paaudzes labai dzīvei – zināt, ka uz visas planētas visā cilvēcē viss ir savstarpēji saistīts integrālā, globālā veidā. Neviens netiek atskaitīts no šī kopējā aprēķina. Visi saistīti ar visiem pilnā saikņu komplektā, mums zināma un nezināma, redzama un apslēpta. Manas domas un vēlmes, viss manī ir caurvīts ar miljoniem pavedienu, kurus mēs visi esam caurauduši. Ja es vēl tos neesmu atklājis, tas nenozīmē, ka tie nepastāv. Protams, tie eksistē un ar katru dienu izpaužas arvien vairāk.

Vienīgā izeja – saprast, ka tas tā ir. Taču ar sapratni vien ir par maz – man nepieciešams nonākt pie sajūtas, lai es varētu pareizi izmantot situāciju. Lai tā ierobežo mani tajā, kas ir nepareizs un virza uz priekšu pareizās ierosmēs, atbilstoši vispārējai sistēmai, kurā mēs visi esam savstarpēji saistīti.

Turklāt, ja es nesajutīšu, iespēja tiks palaista garām: es sākšu runāt vienu, bet darīt pretējo. Tas patiesībā šodien arī notiek.

Tātad, pirmkārt, tas ir jāsaprot pašam un jāpaskaidro apkārtējiem. Tomēr gala rezultātā šai sistēmai ir uzskatāmi jāatklājas, lai mēs patiešām to redzētu – ar acīm vai iekšējo redzi, no sirds uz sirdi, no prāta uz prātu. Tad neviens nevarēs prātot vienatnē, katram būs jāpievienojas savos nodomos visai pasaulei. Citādi sakot, mums nepieciešama vienota sirds un vienots prāts uz visiem.

Pati dzīve pieprasa vienotību. Mēs mērojam ceļu šajā virzienā un jebkurā gadījumā pie tā nonāksim, ja ne tagad, tad vēlāk. Taču kā lai to ievieš dzīvē? Vai mums palīdzēs kāda pasaules valdība ar pasaules policiju? Ko darīt?

Šeit nepieciešams īpašs līdzeklis, kas atklās mums vispārējo saikni – emocionāli un ar prātu, tā lai mēs ne vienkārši pavērtos uz to no malas, bet atrastos iekšpusē.

Tad es automātiski rūpēšos par citiem: ja arī es domāju, tad par visiem; ja pieņemu lēmumu, tad iekļaujot aprēķinā visus. Es būšu cieši saistīts ar kopību.

Bez tā mums nav ne mazākās iespējas gūt panākumus.

Jautājums: Jūs aprakstījāt galīgo stāvokli, taču ne ceļu uz to…

Atbilde: Pareizi. Jau pašlaik es varu paļauties uz veselo saprātu un racionālo loģiku, lai iztēlotos, kā tam ir jābūt. Ja jau man atklājas vispārējā sistēma, tad ko tā man uzliek par pienākumu vismaz dotajā momentā? Pēc tam atklāsies citi nosacījumi, vēl smagāki un man svešāki.

Un tomēr es varu spriest objektīvi, būdams piesaistīts šodienai: „Pastāv noteikti komponenti, kuri noteiktā veidā ir savstarpēji saistīti. Kādā veidā izkārtot šo komponentu savstarpējās attiecības pie nosacījuma, ka katrs sajūt visus un var visus iekļaut aprēķinā ? Ikviens detalizēti ir pazīstams ar katra dabu, neierobežoti saistīts ar visiem pilnā saikņu komplektā un tam piemīt tik liels prāts, ka spēj iekļaut aprēķinā visus, acumirklī sastādīt visiem nepieciešamos projektus un veikt reālas darbības, būdams pārliecināts, ka šīs darbības ir optimālas un dotajos apstākļos ir labākās no visām iespējamām”.

Pretējā gadījumā, ja katrs turpinās veidot personīgos aprēķinus augošās savstarpējās saiknes apstākļos, tad viss izjuks kā automašīna, kuras daļas avarējot izkrīt visapkārt. Tādējādi mūsu vienotības aina mums ir jāizskata kā obligāta: katram piemīt visu pārējo prāts, katram piemīt visu pārējo sajūtas.

Kā kas tāds ir iespējams – atsevišķs jautājums. Taču jau patreiz mēs redzam, ka daba mums izvirza šo problēmu …

No nodarbības pēc raksta „Miers pasaulē”, 13.09.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Krīze un globalizācija | Add Comment →