Jaunais gads – jauns sākums

Atšķirībā no mūsu materiālās pasaules, garīgajā nepastāv laiks, telpa un kustība, ir tikai pacēlumi un kritumi saņemšanas vai atdeves īpašībās. Saskaņā ar šo skalu pastāvīgi arī virzāmies uz priekšu. Mūsu stāvokļi tiek mērīti attiecībā pret garīgajām pasaulēm, sfirot un parcufim, kas izplatās no augšienes lejup mērojot 125 pakāpienus.

Izņemot mūsu pacēlumus un lejupeju, pastāv arī pašu pakāpienu kustība – tie var pārvietoties kopā ar mums. Piemēram, es atrodos kādā no pasaulēm, kādas realitātes uztverē – pēkšņi tā „modernizējas”: es jūtu, ka viss kļuvis skaidrāks, saprotamāks, ātrāks, es saņemu vairāk spēka un uztveres detaļu… Tas viss nav mans nopelns, bet „vingrinājums”, kuru ar mani veic, lai kaut ko parādītu.

Tāpat arī mazs bērns, kuru paņem rokās, sajūt sevi kā lielu: viņam paveras jaunas perspektīvas, viņš var iekļūt iepriekš nepieejamās lietās. Tad viņš sāk norādīt, kurp viņu nest un kādas durvis jāatver. Līdzīgas uzvedības formas izriet no augšienes un izpaužas mūsu pasaulē.

Tātad pacēlumi mēdz būt dažādi:

●   vai nu mēs paceļamies augšup mērojot kāpņu pakāpienus ar personīgajām pūlēm;

●   vai arī kāpnes pašas virzās augšup un lejup.

Šajās kāpņu kustībās ir tādas kustības, kuras pauž mums īpašus garīgos periodus, tas ir, stāvokļus. Vispār katrs stāvoklis neatkārtojams, nav divu līdzvērtīgu mirkļu. Un jāsaka, ka nav nejaušība, ka cilvēki iedalījuši laiku mums zināmajos intervālos. Dienas un naktis, protams, atbilst saules pulkstenim, bet mēnesi nosaka mēness kalendārs. Taču no kurienes radies dalījums divpadsmit dienas un divpadsmit nakts stundās? To jau skaidro kabalas zinātne: 24 stundu cikls, kas iedalīts minūtēs un sekundēs, nosacīts ar savstarpējām Zeir Anpin un Malhut attiecībām.

Kopumā runa iet par vairums dažādu iedarbību no augšienes uz radījumu, proti, Malhut. No šejienes izriet sestdienas (septītais) gads un jubilejas (piecdesmitais) gads.

Bez tam, pastāv īpaši stāvokļi, kas dēvēti par „ilgumiem” vai „svētkiem”. Tie nav saistīti ar parādībām nedzīvajā līmenī, tie pakļauti īpašai programmai. Lieta tāda, ka noteiktām garīgajām saknēm nāksies mums atklāties, realizēties tieši mūsos, nevis vienkārši pasaulē vai kādās ierašās. Šie stāvokļi mums daļēji „pagaismo”, gatavojot tam, lai nākotnē mēs tos pieņemtu un realizētu.

Šodien mēs saņemam no tiem vājākos starojumus, taču būtībā tie ir pakāpieni. Atrodoties garīgajā pasaulē, cilvēks paceļas mērojot „svētdienas”, „pirmdienas”, „otrdienas”, „trešdienas”, „ceturtdienas” un „piektdienas” pakāpienus – līdz „sestdienas” pakāpienam. Cilvēkam jaizjūt šie stāvokļi pakārtoti, viens aiz otra. Garīgā diena var ilgt dažas sekundes, bet var izstiepties dažu nedēļu garumā – tas nav svarīgi, par cik materiālais laiks nav saistīts ar garīgo.

Lūk, arī „svētki” – tie ir stāvokļi, „paraugi”, līmeņi, uz kuriem cilvēks paceļas. Parasti tie atrodas tieši pacēlumā un tiek īstenoti ar atmodu no augšienes, ar noteiktas pagaismas palīdzību, kas sniedz piedevu visiem, kuri atrodas garīgajā uztverē. Šādas piedevas tiek dēvētas par „Jauno gadu” (Roš Hašana), „Grēku izpirkšanas dienu” (Jom Kipur) utt.

Protams, pie katra šāda pacēluma, kas saņemts no augšienes, nepieciešams īpašs darbs no lejasdaļas, no radījuma puses. Radījums vēlas izmantot pacēlumu, lai sevi izlabotu un realizētu atnākušo pie viņa pārpilnības piedevu jaunajā pakāpē. Tāpat arī sestdienā atmoda no augšienes prasa no mums īpašu darbu. Tas nav laiks, kas domāts atpūtai, gluži otrādi, diezgan noslogota diena, kas nes sev līdzi vairāk lūgšanu un dažādu parašu. Tad, kad augstākais aicina pacelties pakāpienu augstāk, šis darbs pacelšanās laikā uzliek par pienākumu zemākajam vairums darbību.

Pirmie no svētkiem – ebreju „Jaunais gads” (Roš Hanana), kas iezīmē jaunu sākumu. Es vēlos kļūt par cilvēku (adam), kas līdzinās Radītājam. Šeit iekļauts tā garīgā procesa iemesls, kuru vēlos īstenot. Tāpēc „Jaunais gads” tiek dēvēts par Ādama radīšanas dienu – šajā dienā viņš tika radīts.

Materiālajā tas arī izpaudās īpašā veidā: pirms 5753 gadiem dzīvoja kāds puisis vārdā Ādams, un šajā dienā viņš atklāja garīgo, atklāja Radītāju. Pirmoreiz vēsturē viens no „divkājainajiem” atklāja, ka pastāv garīgā pasaule un Augstākais spēks. Viņš bija pirmais, kurš nonāca pie līdzības ar Radītāju, un tādēļ mēs viņu dēvējam par „pirmo cilvēku” (Ādamu Rišonu).

Rakstā „Kabalas zinātne un būtība” Bāls Sulams raksta: „Ādams Rišons bija pirmais no tiem, kas pieņēma zināšanu kārtību, kuras pietiekamas, lai saprastu, gūtu panākumus un izmantotu līdz galam visu, ko viņš redzēja un tika uzskatāmi izzinājis. Šī sapratne arī tiek dēvēta par „patieso zinātni”.

Kopš tās dienas, kad Ādams atklāja kaut ko kopēju ar Radītāju un realizēja savu vārdu, kuru „nejauši” viņam bija devuši vecāki, mēs arī veicam gadu skaitīšanu. Citādi sakot, ebreju kalendārs sākotnēji un pilnībā bāzējas uz Radītāja atklāsmi radījumam.

No nodarbības par tēmu „Roš Hašana”, 14.09.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: