Spēks ir galvā

Vispārējā saņemošajā vēlmē ir kvalitatīvi lielāka daļa ar nosaukumu „Israēls” (ISR-EL). To aizsāka tie, kuri nākuši ar Ābramu no Senās Babilonijas, tiecoties sasniegt saikni ar Augstāko spēku, salīdzinājumā ar pārējiem babiloniešiem. Taču galvenais: šī saikne viņiem nepieciešama tam nolūkam, lai kalpotu par gaismas pavadoņiem „pasaules tautām” (WORLD).

Tāpēc alegorijas veidā sacīts, ka Radītājs vērsās pie tautām, piedāvājot tām labošanās metodiku, taču tās nebija spējīgas pieņemt tās principus: nenogalināt, nezagt utt. Patiešām mūsu egoistiskās vēlmes pašas nespēj realizēt nolūku atdeves dēļ. Tāpēc nepieciešama „galva” (Rosh), kura piešķirs tām pareizo nolūku (Kavana).

Tādējādi vispārējās vēlmes divām daļām jābūt savienotām. Tās nevar pastāvēt viena bez otras. Sākotnēji jāizlabo Israēla daļa, tas ir, jāievieš pareizie nolūki, lai tie būtu gatavi darbam ar vēlmēm. Tad varēs vērsties pie pašām vēlmēm, izlabojot tās ar atdeves nolūku.

Šeit ir svarīgi saprast dažas nianses. Mēs jau zinām, ka izlabotās vēlmes no neizlabotajām atšķiras ar nolūkiem. Turklāt nolūki ir atkarīgi no Israēla. Tas nozīmē, ka no tautām nav ko prasīt – labošanos nosaka Israēls un viņa saikne ar pasauli. Pēc Tempļa nopostīšanas un sašķelšanās Israēls iegrima egoistiskajos nolūkos un tieši Israēlam ir jāizlabojas pirmajam. Pēc tam Israēls tikai piesaistīs, pievienos pareizajiem nolūkiem pasaules tautu vēlmes – tādā veidā tiks nodrošināta izlabošanās.

Šis moments jāizvirza kā galvenais: mēs darbojamies apzināti, tikai mums ir uzlikts labošanās pienākums un nevajag gaidīt neko citu no pasaules tautām. Mēs sagaidīsim to, ka tās sapratīs savu atkarību no Israēla un vērsīs pret to savas prasības un savas dusmas. Skaidrs, ka tas nesīs tikai nelaimes – jo tās vēl nav izlabotas un nespēj izraisīt spiedienu kādā citā veidā.

Visiem spēkiem paātrināt labošanos – Israēla garīgais un materiālais pienākums. Mēs nevaram likt nekādas cerības attiecībā uz tautām, ja paši neizraisīsim pareizo iedarbību un nepietuvināsim mūsu nolūkus viņu vēlmēm.

Principā tā ir ļoti vienkārša shēma, lai gan no tās izriet vairums seku. „Israēls” (ישראל) – nozīmē „galva” (לי ראש). Viss ir atkarīgs no parcufa „galvas”. Trešais, finālais stāvoklis, atšķiras no pirmā, sākotnējā, tieši ar to, ka cilvēce iegūst „galvu” (roš), bet vēlmes paliek tās pašas.

Lūk, arī sanāk, ka visa labošanās ir atkarīga no Israēla. Turklāt pasaules tautas, pārstāvošas „parcufa ķermeni”, it kā gaida, līdz Israēls būs gatavs piešķirt tām savus nolūkus – pievienot „ķermenim” „galvas” nolūkus. „Ķermenis” pats par sevi ir pasīvs un spēj kustēties tikai vienā virzienā. Pateicoties pasaules zinātnēm, tas varētu būt daudzkārt gudrāks salīdzinājumā ar Israēlu, taču vienatnē tam nenonākt pie atdeves un izlaboties tas nespēj.

Tādējādi neviens nespēs rast risinājumu mūsdienu krīzei. Cilvēce nonāks pilnīgā bezpalīdzības stāvoklī, var izcelties pat nemieri, slepkavības un kari. Galu galā tas viss izraisīs pietiekamu spiedienu uz Israēlu, lai tas pareizi izkārtotu nolūkus un sniegtu mums visiem glābjošo metodiku: „Aicinām apvienoties. Pievienojieties mums”. Un tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk.

No nodarbības par tēmu „Mašiaha taures rags”, 06.09.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: