Praviešu laikos kabalisti nedaudz atklāja savas zinības pasaules tautu viedajiem. Aristotelis, Platons un citi sengrieķu domātāji patiešām tiecās noskaidrot īstenību, bez jebkādiem ļauniem nodomiem. Pie tam šajā laikmetā daudzi neebreji pievienojās Israēla tautai un daži no viņiem sasniedza augstas pakāpes.

Attiecībā uz filozofiju – bāzējoties uz zināšanām, kas smeltas no kabalas, viņi izstrādāja teoloģiju. Tās pieeja cilvēkiem šķiet vieda un pašpietiekama. Viņu vēlme attiecas uz AHAP, un viņi nespēj izprast, ka pastāv vēl viena iespēja. Cilvēks nespēj pacelties augstāk pār personīgo vēlmi.

Tāpēc, kā rakstīts Zoar Grāmatā, Rašbijs raudāja: „Ak bēdas, ja atklāšu un ak bēdas, ja neatklāšu. Ja neatklāšu – kā cilvēki sasniegs labošanās beigas? Viņiem nebūs gaismas avota, kas atrodas tikai manā paaudzē”. Rašbijs bija pēdējais no tiem, kurš vēl līdz nopostīšanai izzināja Acilut pasaules visas pirmo trīs sfirot gaismas, tas ir, sasniedza visu 125 pakāpju personīgo izlabošanos.

„Ja es neatklāšu to rakstiska pirmavota veidā, dvēseles ar garīgo tieksmi nekad nespēs piesaistīt gaismu un izmantot to, lai izlabotos. Taču no otras puses, ja es atklāšu gudrību, tad pasaules tautas pilnīgi noteikti izkropļos to vēl vairāk”. Rašbijs jau redzēja, kas notika kopš praviešu laikiem un līdz viņa laikmetam. Kas tad notiks tālāk? Ja gudrība nonāks ļaunās rokās, kādas nelaimes tas izraisīs?

Rašbijs tomēr uzrakstīja Zoar Grāmatu, taču to noslēpa. Pēc tam, pēc augstākās vadības gribas, tā nonāca pie rabīna Mozus de-Liona, viņa atraitne pārdeva Grāmatu, kad bija palikusi bez iztikas līdzekļiem. Tādā veidā Zoar Grāmata atklājās pasaulei – un patiešām tas noveda pie daudziem izkropļojumiem un labojumiem.

Jautājums: Uz ko pamatojas kabalists, nolemjot atklāt vai apslēpt gudrību?

Atbilde: Tā pamatā  ir laika prasības. No vienas puses, Rašbijs zināja, ka viņa laikmets – pieaugošās apslēptības periods, kuram jāilgst līdz gandrīz pilnīgam pārrāvumam starp labošanos un sašķeltajām rešimot. Taču starp Bezgalības gaismu un rešimot šīs pasaules līmenī viņam bija jāatstāj smalks gaismas pavediens, kuru cilvēki varēs izmantot. Tā ir Zoar Grāmata. Tā ir kā kāpnes, kuru pamats atrodas šajā pasaulē, bet virsotne sasniedz debess jumu – Acilut pasaules pirmās trīs sfirot un labošanās beigu gaismas.

Pie tam Zoar Grāmata uzrakstīta ar mācekļa rabīna Aba palīdzību, kurš noslēpa būtību tādā veidā, ka atklāt to var tikai tas, kurš apguvis kabalas zinātni un atrodas atdevē. Turpretim pārējie redz Zoar Grāmatā tikai stāstus, tomēr arī no šiem „stāstiem” vairums detaļu un terminu tika smelti maldu mācību vajadzībām. Egoistiskā vēlme visādā veidā sagrozīja un sadrumstaloja šo grāmatu savā greizajā spogulī, it kā tā klāstītu par spēkiem, kas iedarbojas uz cilvēku likteņiem mūsu pasaulē.

Ja pavērties caur atdeves vēlmes prizmu, mēs redzam, ka runa iet par dvēseles izlabotajām un neizlabotajām daļām, kurām piemīt tie vai citi nosaukumi. Zoar Grāmata klāsta par iekšējiem labojumiem, nevis par ķermeņiem, kuri vispār netiek ņemti vērā.

Jautājums: Vai kabalists rēķinās ar atklāsmes potenciālajiem trūkumiem? Vai arī viņš raugās tikai uz labošanos?

Atbilde: Ja Rabašs neņemtu vērā trūkumus, tad arī neraudātu savās pārdomās. Un tomēr bez trūkumiem neiztikt. Turklāt rezultātā, lai arī šķiet, ka „kalpone” valda „kundzes” mājā, – tieši tādā veidā viņa palīdz tai atklāties.

Jautājums: Bāls Sulams atšķirībā no Rašbija atklāja visu, ko varēja…

Atbilde: Tas tāpēc, ka bija pienācis laiks. Iestājās īpašs laikmets, un Bāls Sulams rakstīja, ka jūtas laimīgs piedzimt tādā laikmetā, kad atļauts atklāt kabalas zinātni.

Šodien mēs jau atpaliekam no notikumu attīstības – laiks prasa atklāt un izplatīt daudzkārt vairāk, kā mēs atklājam un izplatām.

Tātad viss ir atkarīgs no laikmeta prasībām. Bez tā mēs nesāktu vērsties pie masām – tas jāsaprot.

No nodarbības pēc raksta „Kalpone, savas kundzes mantiniece”, 03.09.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un citas zinātnes, Kabalas izplatīšana | Add Comment →