Israēla tauta: pacēlumu un kritumu hronika

Bāls Sulams „Trimda un atbrīvošanās”: Israēla tauta nespēj pastāvēt trimdā. Tā neradīs sev mieru trimdā līdzīgi pārējām tautām, kuras sajaucās ar citām, atrada mierinājumu un izzuda tajās bez vēsts. Ne tāda ir Israēla tauta. Tai nebūs miera tautu vidū, līdz piepildīsies sacītais: „No turienes meklēsi Radītāju un atradīsi, ja meklēsi Viņu ar visu sirdi un dvēseli”.

Israēla tauta sākās no Ābrama grupas mācekļiem, kas nāca no Senās Babilonijas. Pārējie babilonieši izklīda visā pasaulē un savstarpēji sajaucās – tā, ka šodien pat nav iespējams atrast to septiņdesmit tautu pēdas, kuras apdzīvoja Babiloniju. Robežas izzuda, jo viss norisinājās saņemošajā vēlmē.

Israēla tauta arī sastāvēja no divpadsmit paaudzēm, un tajā arī notika sajaukums, taču tā neizzuda starp citām tautām. Ārēji tā izsijājās starp tām, taču iekšēji – neslīkst šajā masā. To šai tautai apsolīja Radītājs, un mēs ar jums jau saprotam, par ko iet runa: nav iespējams saliedēt vienā veselumā saņemšanas tilpnes un atdeves tilpnes.

Un, lūk, attīstības gaitā cilvēce sāk izstumt Israēla tautu, kas atrodas trimdā. Reizēm maigi, taču reizēm asi to izstumj ārpusē, saskaņā ar to pašu Radītāja solījumu: „Nebūs tev miera tautu vidū” – tev vienalga nāksies iziet no turienes un izpildīt savu misiju.

Turpretī, ja mēs domājam, ka tā ir nejaušība un liktenis, tas ir, tikai vienīgās zāles – no jauna uzsūtīt mums nelaimes tādā mērā, lai mēs redzētu: tā nav nejaušība, bet augstākā vadība, kuru mums paredzējusi Tora.

Israēla tautai ir divas iespējas:

●   Pašiem atklāt augstāko vadību, izzināt pasaules ainu, iepazīties ar programmu, vispārējo sistēmu un spēkiem, kas tajā darbojas. Radītājs vēlas, lai tā visu to atklātu pēc principa: „Pēc Tavām darbībām Tevi izzināsim”.

●   Ja tauta slinko, tā negatīvi iedarbina tos dabas spēkus, kuri tai bija jāatklāj saviem spēkiem, ar personīgajām tieksmēm. Tādā gadījumā šie neatklātie spēki, kuriem jau pienācis laiks atklāties, spiež uz Israēla tautu problēmu un smagu ciešanu veidā, liekot tomēr atklāt šos spēkus, taču ar lielākām pūlēm.

Viss tas potenciāls, kurš varēja lieliski izpausties labas, ātras un plašas attīstības ceļā, patīkamu sajūtu pavadībā, – pārvēršas no „dzīvības eliksīra” „nāvējošā indē”, tādās ciešanās, kuras vienalga virza tautu uz priekšu uz atklāsmi ejot labu ceļu.

Sākumā, izejot no Babilonijas un saņemot Ābrama metodiku, viņa skolnieki sāka strādāt grupā kā viens cilvēks ar vienu sirdi saskaņā ar mīlestības pret tuvāko kā sevi pašu principu. Protams, ceļā radās visas iespējamās problēmas, par kurām Tora vēsta ārēju aprakstu veidā. Un tomēr tas piešķīra Israēla tautai milzīgu iekšējo impulsu: tā izprata pasaules likumus, saprata, kā jārīkojas, lai atklātu Radītāju un uzturētu ar Viņu saikni.

Cilvēki nepiedēvēja svarīgumu pārmērībām – viņi tiecās apmierināt savas vitālās vajadzības, bet visus pārējos spēkus ieguldīja garīgajā virzībā uz priekšu. Tāds bija Ābrama grupas kredo, tās pamats. Turpretim to, ko tauta nespēja izpildīt, tā apguva izejot no ciešanu un nelaimju pieredzes, kas virzīja to uz patieso ceļu. Un tā vienmēr.

Tā bija ļoti ātra attīstība ar gaismas palīdzību, kas atgriež pie Avota, – attīstība, kas virza uz garīgumu, universa likumiem, zinībām par to, kas notiek un kas ir šī šķietamā pasaule, aiz kuras atrodas garīgā. Cilvēks saprata, ka patiesībā tā ir tā pati realitāte un tikai viņš pats sevi ierobežo, tāpēc spēj redzēt tikai ārējo „iesaiņojumu”.

Tas bija saprotams cilvēkiem, un viņi tiecās tikai pēc „dzīvnieciskās” pakāpes vitālajām vajadzībām – gaismu vietā piepildīja sevi ar nedzīvās, augu un dzīvnieku dabas materiālajām izpausmēm, bet visā pārējā vēlējās saņemt tikai atdeves dēļ, sevi izlabojot un piepildot dvēseli, lai atklātu Radītāju. Viņi virzījās uz priekšu ne tā kā pasaules tautas, bet pilnīgi citā līmenī.

Tas izraisīja atšķirības arī dzīvesveidā. Ļaudis attīstīja tehnoloģijas, meklēja veidus, kā nopelnīt un gūt panākumus, mainīja sociālās formācijas, neizbēgami izejot periodus, – tai pašā laikā ebreju tauta šajā ziņā neaizgāja tālu uz priekšu, par cik tiecās uz iekšējo attīstību. Tai vienkārši nebija vajadzības pēc ārējā progresa. Tiesa, senos laikos attīstības temps nebija augsts, un tas ne pārāk bija sajūtams, tomēr Israēla tautas ideāls bija pilnīgi pretējs citu tautu ideālam, un ebreji izskatījās ļoti dīvaini, pilnībā nodoties tam, kas visiem pārējiem šķita „elkdievība”…

Turklāt egoisms pa to laiku auga, pieslīpējot dzīvei altruistisko pieeju – un sākās kritums.

Taču viņi neturpināja sevi labot, bet vēlējās ieviest tāpat arī pašmīlību, alkas pēc bagātības un varaskāri, kā citām tautām. Tas noveda pie Pirmā tempļa nopostīšanas. Ņemot vērā, ka kabalas zinātne to visu aizliedza – kabalu noraidīja un pārņēma kaimiņu tikumus, lai varētu baudīt dzīvi, kā to prasīja no viņiem egoisms. Un sašķēlās tautas spēki: daži sekoja egoistisko ķēniņu un augstmaņu pēdās, bet citi – kabalistiem. Šī sadrumstalotība turpinājās līdz Tempļa nopostīšanai. Turpretī Otrā Tempļa nopostīšanas laikos šī nošķirtība kļuva vēl vairāk ievērojama negodīgu mācekļu dēļ.

Atgriezusies no Bābeles trimdas, tauta uzcēla Otro templi un no jauna sasniedza zināmu pacēlumu.Taču tās labākie parstāvji vairs neatradās Pirmā tempļa garīgajā augstumā, bet trimda kopumā tik lielā mērā sabojāja cilvēkus, ka viņi nekautrējās dzīties pēc bagātības un varas. Tajos laikos kabalas zinātni sāka izmantot egoistiskos mērķos: pat Dižā virspriestera stāvoklis tika pirkts par naudu.

Un izveidoja saduķeju sektu – bagātos un augstmaņus, kuri apmierināja savas iekāres. Viņi karoja ar tiem, kuri pārvarēja egoismu, un tieši viņi uzsūtīja Romiešu impēriju Israēlam, bet pēc tam nevēlējās noslēgt mieru ar iekarotājiem, kā ieteica viedie. Rezultātā tika nopostīts Templis, un Israēls devās trimdā.

No nodarbības pēc raksta „Trimda un atbrīvošanās”, 28.08.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: