Mācies lasīt Radītāja burtus

Gaisma, atdeves īpašība, rada tumsu, tilpni, vēlmi, saņemšanas īpašību. Pēc tam gaisma to attīsta, virzot pa 4 pakāpēm, stadijām, stāvokļiem, kas seko viens aiz otra, līdz vēlme sāk sajust sevi kā eksistējošu un visbeidzot saprot, ko gaisma, tās Veidotājs, no tās vēlas. Gaisma vēlas ar vēlmi savienoties, sasniegt pilnīgu saplūsmi, dēvētu par Bezgalības pasauli.

Taču vēlme baudīt nespēj izturēt šādu stāvokli, jo sajūt ar to savu pretstatu, pilnīgu nespēju saplūst ar gaismu. Pēc tam, kad radījums attīstījās un iepazinās ar gaismas īpašībām, atrodoties ar tām kontrastā, tas iepazina sevi pašu un atklāja, ka atrodas pilnīgā īpašību pretstatā.

Radītājs vēlas saplūsmi, mīlestību, tādas attiecības ar radījumu, kas dēvētas par Bezgalības pasauli. Gluži kā bagātnieks, kurš aicina ciemos savās mājās nabago draugu, apdāvina viņu ar savu bagātību un jautā, ko tu vēl vēlies? Un nabagais atbild: „Es vēlētos, lai tas viss būtu manis paša nopelnīts”. Taču to bagātnieks viņam  iedot nespēj…

Tad Radītājs palīdz radījumam realizēt šo vēlmi un sasniegt patstāvību, atbildēt Radītājam ar tādu pašu attieksmi no savas puses un pēc savas gribas. Tāpēc Viņš nolaiž radījumu no pirmā stāvokļa, Bezgalības pasaules, līdz mūsu pasaules pašam zemākajam stāvoklim, lai tas nokļūtu situācijā, kur viss ir atkarīgs no paša radījuma.

Tagad radījumam ir iespēja izlabot šo stāvokli un novest to līdz pilnībai, atkal atgriežoties jau saviem spēkiem uz pirmo stāvokli, Bezgalības pasauli, saplūsmi, kuru radījis Radītājs. Tādā veidā radījums kļūst absolūts un sasniedz pilnīgu savstarpību ar Radītāju.

Vēloties atvieglot radījuma darbu, Radītājs gaismas darbu  ar tilpni dala atsevišķos soļos, tā dēvētos „22 burtos”, lai radījums varētu izpildīt tādu pašu darbu attiecībā pret gaismu. Turpretim radījums savu darbu sāk no lejas, it kā atgriezeniskā gaitā, atdodot Radītājam un veidojot nolūku atdeves dēļ, taču tas dalās tajos pašos posmos, tajos pašos „22 burtos”. Visa pamatā, ko radījums mācās no taisnās gaismas 10 sfirot, tas veido savas atgriezeniskās gaismas 10 sfirot, savu attieksmi pret Radītāju.

Radītājs radīja radījumu kā „kaut ko no nekā”. Taču radījumam jāsāk strādāt pat ne no šī stāvokļa, bet no mīnusa, paceļoties no Radītājam pretējām, nešķīstajām pasaulēm, klipot. Radītājs strādā diapazonā no nulles līdz plus Bezgalībai. Turklāt radījumam jāsāk no mīnusa un jāvirzās uz priekšu līdz plusam. Katrreiz radījums atklāj un izlabo arvien lielāku mīnusu, novedot līdz atbilsmei tilpnes un gaismas un pārejot no Bezgalības mīnusa uz Bezgalības plusu.

Tātad viss, ko radījums tagad saņem no Radītāja: spēkus, vēlmes, tilpnes („darba burtus”), visus kāpņu pakāpienus, kas iepriekš jau radīti un neattiecas uz radījumu – tiek attiecināti personīgi uz viņu. Tagad tas viss tiek uzskatīts par radījuma darbību, nevis vienkārši sagatavots un iedots viņam no Radītāja. Radījums pats izzina gudrību, kā veikt visas šīs darbības un pareizi izmantot savu materiālu.

Radījums pats atklāj, ka viņā darbojas dabas dotā saņemšanas, nevis atdeves īpašība un pilnībā kļūst līdzvērtīgs Radītājam visās šajās rīcībās. Šim nolūkam radījumam nepieciešams sākt ar šķelšanos, lai pats varētu izzināt visus „darba burtus” pretējos, atgriezeniskajos stāvokļos.

Tas tiek dēvēts „runa”, „tvaiks, kas nāk no mutes” – tās darbības, kuras vēlme baudīt veic ar ekrānu un atstaroto gaismu. Tādējādi Radītājs it kā noposta, bet taisnie atjauno un veido. Tādā veidā, pateicoties runas spēkam, radījums sasniedz vienlīdzību ar Radītāju un savienošanos „no mutes mutē”.

No nodarbības pēc raksta „Tiešā un netiešā iedarbība”, 07.08.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: