No raksta „Nemiers un bailes, kas reizēm pārņem cilvēku” (grāmata „Šamati”): Ja tu redzi, ka tevi pārņem bailes, tev jāsaka, ka tā nav nejaušība, bet iespēja, kas tev iedota no augšienes.

Un jāsaprot, ar kādu mērķi šīs bailes tiek sūtītas: tādēļ, lai tās pārvarētu un sacītu, ka nav neviena, izņemot Radītāju. Taču ja arī pēc tam bailes nepāries, tad tām jākalpo par piemēru, ka tikpat lielās bailēs mums jāatrodas Radītāja darbā, lai svētbijīgās trīsas Radītāja vaiga priekšā būtu tikpat lielas kā ārējās, dzīvnieciskās bailes, kuras patreiz pārņēmušas visu ķermeni.

Tad, kad atnāk bailes, jasaprot, ka tās sūtījis Radītājs, lai mēs nomainītu šīs dzīvnieciskās bailes, kuras sajūtam savā egoismā, pret svētbijīgām trīsām Radītāja priekšā. Tām pašām baiļu acīm raugoties, mums jālūkojas ne uz savu vēlmi baudīt, bet uz vēlmi atdot.

Cilvēka uzdevums – pieņemt šo piemēru, kas dots no augšienes. Lai arī viņš nespēj to realizēt, un pēc tam to īsteno gaisma, kas atgriež pie avota, taču viņam vismaz jāiztur šāda noskaidrošana. Šim nolūkam viņam jāsagatavo vide un sevi pašu, lai būtu gatavs pareizi pieņemt tās problēmas, bailes, nemierus, bažas, kas atnāks.

Viss sākas no bailēm, jo vēlme baudīt uztver baudu vai ciešanas. Turklāt lielākās ciešanas viņam nozīmē bailes: no mazām bažām līdz vislielākajiem draudiem.

Ja vēlme pretstatā gaismai, tad augstākā gaisma izraisa tajā tumsas sajūtu. Un šeit jāsaprot, ka pret šīm egoistiskajām bailēm, kuras mēs pašlaik sajūtam, mums ar apkārtnes, sabiedrības atbalsta palīdzību, ar lūgšanu jāpievelk augstākais spēks, gaisma, kas atgriež pie avota, kas mūsu vēlmi baudīt pārvērtīs atdeves vēlmē.

Arī tad mēs vienalga sajutīsim bailes, taču bailes par to, – kad beidzot mēs varēsim atdot, savienoties, pielīdzināties Radītājam, saplūst ar Viņu, dot Viņam iespēju atklāties radījumiem? Tādā veidā mēs tumsu pārvērtīsim gaismā, nakti dienā.

No sagatavošanās nodarbībai, 14.08.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →