Jautājums: Tad, kad runa iet par nedzīvās, augu un dzīvnieciskās dabas līmeņiem, mēs varam tos „pataustīt” ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību. Taču, kad runājam par kopējo lauku, kas atklājas starp mums, iznāk, ka mums to nav ar ko izpētīt?

Atbilde: Tādēļ mums jāizveido tas pašiem.

Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ne ar to, ka viņam ir vēl papildu roku vai kāju pāris, bet ar to, ka viņam rodas tieši šī jaunā, garīgā sastāvdaļa, kuru viņš radījis. Garīgā tāpēc, ka tā eksistē it kā ārpus mums, ārpus ķermeņa. Taču tieši ar to mēs atšķiramies no dzīvnieciskā līmeņa.

Citādi, ko var teikt, salīdzinot mūs un dzīvniekus? Kāda starp mums ir starpība? „Dzelzīši”, kurus es radu sev līdzās?! Tas taču nav augstākās attīstības līmenis, bet pielāgošanās un ne vairāk. Nākamais attīstības līmenis paredz tieši garīgumu.

Pie tam cilvēks sāk izzināt pašas dabas būtību, jo viņš nonāk pie līdzsvara ar to. Viņš sāk sajust tās smalkās sfēras, to, kas vada pašu dabu – to prātu, to spēku, kas atrodas dabas iekšienē, kas vada eletronus, veido visu matēriju un to vada. Tas ir, mēs sākam saprast un sajust tās dzīves pamatu, kas pārvalda Visumu un uz kura šis Visums atrodas.

Par to mūsdienās runā fiziķi. Pie tam, kvantu fizika izrādījās attīstītākā, kat gan nodarbojas ar vissmalkākajām, praktiski mehāniskajām daļiņām. Gala rezultātā caur šo smalko mehāniku zinātnieki iziet uz spēkiem, kuri stāv aiz tās un sāk sajust programmu, prātu, visas iespējamās pretrunas, kuras mēs nespējam atrisināt ar mūsu lineārā prāta palīdzību. Mums jāpāriet uz kvantu apziņas līmeni – tādu dabas izzināšanas procesu, kas patiešām atrodas augstāk par mūsu egoistisko, tiešo attieksmi pret to. Dzīve mūs piespiež to darīt.

No sarunas par integrālo audzināšanu, 29.02.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →