Neapstrīdāmās tiesas žēlsirdība

Novērojot cilvēsisko vēsturi, mēs redzam dabisko procesu, evolūciju, pret kuru jāattiecas kā pret likumu, kas nezina kompromisu un kas nerēķinās ar mūsu jūtām. Tas īstenojas negrozāmi, „mehāniski”.

Ceļā mēs izjūtam ciešanas, balansējam materiālajā pasaulē starp dzīvību un nāvi, taču lai kā nebūtu, likums ir likums. Tas nemainās to vai citu apstākļu dēļ, un ja pār mani nāk cunami vilnis, mana lūgšana to neapturēs.

Jāatceras, ka jūsos ielikti rešimot – „attīstības gēni”, kuriem jārealizējas. Taču, iekļaujoties šajā realizācijā, mēs paši varam izpildīt darbības gaismas vietā. Tā atnāk, lai mūs izlabotu, un ja mēs virzīsimies tai pretim, ja rīkosimies, vēloties izlaboties, tad spiediens uz mums no gaismas puses kļūs vājāks, maigāks, elastīgāks.

Viss ir atkarīgs no mūsu sagatavotības, no tā, cik lielā mērā mēs apsteidzam gaismas darbības, ļaujot tai izlikties, iztēloties mūsos citādi – ne kā bargi „tiesas spriedumi”, bet kā žēlsirdība.

Lūk, par ko klāsta kabalisti. Pretējā gadījumā, kādēļ viņiem būtu jāatklāj cilvēkiem kabalas zinātne, pie tam tieši mūsdienās? Lieta tā, ka process nonācis pie izsķirošās stadijas: augstākā gaisma pabeigusi attīstīt mūs nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī – un tagad sāk darboties cilveciskajā pakāpē.

Cilvēciskā pakāpe tiek raksturota ar kvalitatīvi jaunu attīstību. Šeit mums jāiegūst saprāts un jūtas attiecībā uz to, kas mēs esam. Mums jāsajūt, jāizzina tas Spēks, kurš mūs attīsta, jāsaprot, jāpielīdzinās tam, jabūt kopā ar šo spēku tā darbībās. Tikai tādā veidā mēs spēsim turpināt mūsu attīstību.

Tādējādi no šodienas un tālāk, paceļoties uz cilvēcisko pakāpi, kas līdzinās Augstākajam spēkam, mēs ne vienkārši paplašinām savu egoistisko darbību kā iepriekš tūkstošu gadu garumā, tagad mums jāattīstās, izprotot Spēku, kurš mūs vada. Nav pietiekoši izpildīt tā pavēles – no reliģijām un ticībām mums jāpaceļas līdz kabalas zinātnei, un jāsāk izzināt Tas, kurš liek mums darboties: ko Viņš vēlas no mums? Kā Viņam pielīdzināties? Kā pielīdzināt Viņam savus darbus? Tas jau ir Radītāja atklāsmes radījumiem posms, tāpēc arī šodien atklājas kabalas zinātne.

Attiecīgi arī ciešanas mūs tagad gaida citas. Runa jau vairs neiet par ķermeniskajām mocībām karu, slepkavību, laupīšanu, slimību uc. rezultātā. Atšķirībā no visas pagājušās vēstures, tagad mēs izjutīsim ciešanas cilvēciskajā pakāpē: bez materiālā, fiziskā aspekta, tās vienmēr skars dziļākas stīgas, iedzenot mūs juceklī un nesaprašanā, atstājot apjukumā, izpostot privāto iniciatīvu.

Mēs jutīsimies neskaidri, pamesti likteņa varā, pazemoti, ar prātu un emocionāli neuztveroši. Tas viss paredzēts ar nolūku, lai „sapurinātu” cilvēku un iedarbinātu viņā apziņas, sapratnes, izzināšanas spēkus – citiem vārdiem, tās tilpnes/ vēlmes, kurām pašlaik arī ir jāattīstās.

Iepriekšējās attīstības stadijās mūsos audzēja egoistiskās attīstības „masu”, un tas bija skaitliskais pieaugums – platumā un dziļumā. Taču tagad tas pats Spēks attīsta mūs kvalitatīvi. Visa tālākā cilvēces attīstība saistīta nevis ar materiālajiem panākumiem – gluži otrādi, mēs apmierināsimies ar nepieciešamo, bet akcents mainīsies uz izzināšanu, uz daudzkārt augstākas pakāpes garu. Tieši tas piepildīs tās vēlmes, kurām mums šodien  ir jāatklājas.

Tāpēc mūs gaida tādas materiālās nelaimes, kuras, pirmkārt, ietekmēs cilvēka dvēseli visās iespējamās viņa Es izpausmēs. Visa mūsu darbība sāks pāriet no materiālās plaknes „virtuālajā”, garīgajā dimensijā.

Mēs redzam to pēc mūsdienu tehnikas, kas arvien vairāk kļūst „virtuāla”, tas ir, pāriet no „mašīnbūves” laikmeta uz augstāku, kvalitatīvo tehnoloģiju. Mainīsies ražošana: mums nepieciešamās preces mēs printēsim ar trīsdimensiju printeriem. Viss tiecas uz „virtuālo”, garīgo virzienu.

Tā rezultātā kabalas zinātnei šodien jāatklājas daudzveidīgās formās un daudzveidīgos līmeņos. Mums šī zinātne jāienes visās dzīves sfērās, pretējā gadījumā tās sabruks, bez kabalas zinātnes cilvēce neizkļūs no krīzes. Problēmas neatrisināsies, līdz kabalas zinātne neiekļūs izglītībā un kultūrā, katrā zinātniskajā disciplīnā un katrā cilvēciskās darbības sfērā, ietverot mājas.

Bez tā mēs nesapratīsim, kā dzīvot jaunajā dzīvē. Tā visa jāpārņem ar rūpēm cilveciskajā līmenī, meklējot jebkurā lietā „garīgo piedevu”, tas ir, saikni ar vienoto Augstāko spēku, kurš pārvalda pasauli. Izveidojot vispārējo savstarpējo saikni mūsu pasaulē, tādā veidā mēs sevi saistām ar šo Spēku, kas darbojas mūsos.

Tātad satuvināšanās ar kabalas zinātni palīdzēs mums nopietni „pasaldināt” attīstību no Dabas puses, samazināt attīstības smagumu un pat ievirzīt to žēlsirdības gultnē. Viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā mēs paši palīdzam šim Spēkam rūpēties par mums un labot mūs.

No nodarbības pēc „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 09.08.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: