Katram savs un visiem – galvenais

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 69. p.: Torā, tāpat kā visā pasaulē, pastāv divas daļas: iekšējā un ārējā. Ja cilvēks pieliek vairāk pūliņu, lai mācītos Toras iekšējo daļu un tās noslēpumus, šādā pakāpē viņš noved pie tā, ka pasaules iekšējās daļas vērtība – „Israēla tauta” – paceļas arvien augstāk pār pasaules ārējo daļu – „pasaules tautām”.

Cilvēks mūsu pasaulē tiecas pēc tās gudrības, tā avota, tā piepildījuma, kas atbilst viņa iekšējai būtībai. Ikvienam ir savas prioritātes: krāsu un skaņu gamma, dzīvesveids. Daudzas lietas mēs mantojam no ģimenes, un vispār visi cilvēki ir dažādi, taču neskatoties uz to, kopējā spektrā izdalās dažādi rakstura tipi.

Cilvēks var aizrauties ar zinātni vai mūziku, būt kluss vai aktīvs, noslēgts sevī vai sociāls, ar noslieci uz fizisku vai intelektuālu darbu, pašizpausties tā vai citādi – tas viss ir mūsu daudzveidības sekas. Atkarībā no savas iekšējas dabas, cilvēks izvēlas atbilstošu nodarbi, izvēlas līdzekļus, lai sasniegtu dzīvē panākumus.

Lūk, arī mēs neesam izņēmums. Katrs no mums ir izgājis savu ceļu, un kādā brīdī nolēmis mainīt prioritātes, nodarboties ar ko citu. Tas notika tāpēc, ka mainījās mūsu iekšējā daba.

Tā paša iemesla dēļ daži tiecas sasniegt ārējo Toru: viņi studē pirmavotus un viņiem galvenais – zināt, kas tur ir uzrakstīts. Viņi neiedziļinās, necenšas iekļūt nezināmajā pasaulē, neseko uzvednēm, kuras virza pie Radītāja, Viņa darbībām, uz Viņa atklāšanu. Nē, cilvēks lasa tekstu un nevēlas iztēloties sev ko daudzkārt augstāku kā šī pasaule.

Ja gudrie klāsta par „zagšanu”, tas nozīmē, ka kāds ir nozadzis. Egoistiskā vēlme, kas zog mana darba augļus, paliek „aiz kadra”. „Zaudējums” tas ir tieši materiālais zaudējums. „Koki”, „akmeņi”, „Templis” – reālie mūsu pasaules objekti.

Taču daži nespēj izturēt šādu virspusēju pieeju, viņi tiecas sasniegt iekšējo būtību.

Gala rezultātā katrs izvēlas sev vienu vai otru līmeni – fizisko vai dziļāko, pie tam iedziļināšanās pakāpe var būt atšķirīga. Kopumā arējā Tora patiesībā ir pretēja iekšējai.

Taču patreiz runa iet nevis par to, ko mēs izvēlamies vai neizvēlamies, bet par to, kas mums jādara mērojot ceļu uz labošanos – neatkarīgi no vēlmes, bet no apzināšanās par mērķa nepieciešamību un svarīgumu.

Tāpēc nedrīkst spriest par cilvēka dižumu pēc viņa tieksmes apgūt kabalas zinātni. Vienkārši šeit viņam ir komfortāk, tas ir ego. Tikpat komforti sevi jūt zīmēšanas pulciņā tie cilvēki, kuriem pēc savas dabas patīk zīmēt. Iekšējā tieksme nav atkarīga no cilvēka. Attiecīgi, ja cilvēki tiecas pēc ārējās Toras, tas ir tāpēc, ka tā viņi ir iekārtoti.

Tādējādi mūsu vēstījums ir citāds: lai pēc kā arī cilvēks tiektos, mēs skaidrojam, kas viņam ir jādara jebkurā gadījumā, paceļoties virs sava iekšējā mudinājuma. Būtībā Bāls Sulams pasvītro šeit cilvēka pienākumu, kas ir augstāks par viņa dabiskajām nosliecēm, kuras rada to vai citu līdzsvaru starp ārējo un iekšējo.

Jautājums: Pēc kādām pazīmēm es varu pārliecināties, ka attīstu tieši iekšējo daļu, nevis ārējo?

Atbilde: Es to jūtu, kad sāku ņemt vērā tuvāko. Un zināt par to varu tikai es pats. Ārēji, iespējams, nekas nemainīsies. Tāpēc kabala arī tiek dēvēta par „slepeno zinātni”…

No nodarbības pēc „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 08.08.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed