Personīgais ļaunums zem mikroskopa ar 620 kārtīgu palielinājumu

Visi notikumi atklājas tikai attiecībā pret cilvēku, absolūtas uztveres, neizlabotu sajūtu trūkuma dēļ. Šāda nepilnīga pasaule paveras saskaņā ar cilvēka redzi un zināšanām. Taču jāsaprot, ka šī nepilnība atrodas nevis pasaulē ārpus mums, bet mūsos pašos.

Mūsdienu pasaules krīze izplatās nevis apkārt mums, bet mūsu uztverē. Taču tajā mirklī, kad sevi izlabosim, izzudīs visas ārējās problēmas. Pasaule nepastāv pati par sevi, bet tikai mūsu sajūtās – tā atrodas mūsos. Tikko mēs izlabojam savas īpašības, tai pašā mirklī izzūd visas katastrofas un problēmas, viesuļvētras, krīzes. Nekas tāds neeksistē – visu universu aizpilda vienkārša augstākā gaisma…

Starpība starp maldiem un patiesību atrodas tikai cilvēkā pašā. Vispirms, analizējot visus triecienus, kas nāk pār viņu, cilvēkam ir jāsaprot, ka tiem ir konkrēts cēlonis un mērķis, ka sacīts: „Es – pirmais” – proti, cēlonis, „Un Es – pēdējais” – proti, mērķis. Šie triecieni atnāk tāpēc, lai cilvēks sevi izlabotu – redzētu, ka viņa realitātes uztvere ir maldīga.

Tas strādā kā „palīdzība pret viņu”. Ja šis ļaunums paliktu cilvēkā, viņš nekad to neatklātu. Taču par cik ļaunums atklājas no ārpuses, it kā vēršoties pret viņu, cilvēks var to seredzēt. Mūsu ego daudzkārt palielina šo ļaunumu, ļaujot saredzēt to citos visneiedomājamākajā veidā.

Mēs raugāmies uz savu ļaunumu gluži kā palielināmajā stiklā un redzam to 620 reižu lielākā mērogā. Tas palīdz mums to atklāt, kas arī tiek dēvēts „par palīdzību pret sevi pašu”.

Es atklāju šo ļaunumu citos, taču ar prātu saprotu, ka viss ir gluži otrādi, un tas atrodas manī – tādā veidā es varu sevi izlabot. Cilvēkam pastāvīgi jāatrodas šādā analizēšanā, pareizajā realitātes uztverē: ka visu slikto, redzamo no ārienes, nepieciešams nekavējoties apgriezt otrādi, saskatīt sevī un izlabot.

Proti, līdz tam brīdim, kad es apvienojos ar to, kas atrodas ārpus manis, un šī īpašība man kļūst laba. Es to pieņemu un tajā atrodos, pareizi sevi izlabojot. Ar tās palīdzību es varu pārbaudīt sevi attiecībā pret grupu, visiem radījumiem, Radītāju.

Sanāk, ka tāda ārējā realitātes uztvere palīdz man atrast ļaunumu kā manu iekšējo atspoguļojumu, saprast, ka tā nav izpostīta pasaule, bet es pats esmu izpostīts, jo tādā veidā man atklājas mans personiskais ļaunums. Un tieši izlabojis sevi, es izlabošu visu pasauli. Tas tiek dēvēts „nosliekt sevi un visu pasauli uz attaisnojuma kausa”.

Cerēsim, ka mēs varēsim to apgūt, uztvert šādu ainu un nodot šo pareizo, veselīgo pieeju visai pasaulei, visiem tās iedzīvotājiem. Tad, pateicoties tam, ka cilvēks labojas, mēs varēsim atveseļot visas problēmas. Pati pirmā grūtība – mainīt savu pieeju un tā vietā, lai mēģinātu izlabot pasauli, saprast, ka jāizlabo sevi pašus.

Kabalas zinātne klāsta, ka visa pasaule, kuru redzam sev apkārt – mūsu iekšējo īpašību atspoguļojums, gluži kā spogulī. Taču vienkāršības labad var paskaidrot, ka vispirms jāizlabo cilvēks, lai pēc tam viņš varētu izlabot pasauli. Sabojāts cilvēks veido sabojātu pasauli, bet izlabots cilvēks spēs izveidot izlabotu pasauli.

No nodarbības pēc raksta „Tieša un netieša iedarbība”, 02.08.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: