Radītājs nevēlas mūsu ciešanas

No Bāla Sulama vēstules (Nr. 8): Mēs redzam gadsimtu gaitā līdz pat mūsdienām, cik daudz cilvēku saindējuši savu dzīvi ar visāda veida ciešanām un pašmocībām un viss tikai tādēļ, lai rastu vismaz kādu jēgu kalpošanai Radītājam, vai lai izzinātu pasaules valdnieku!

Viņi visi iztērējuši savu dzīvi tukšā un aizgāja no šīs pasaules kā nākuši, neko nepanākuši un kāpēc Radītājs neatbildēja uz visām viņu lūgšanām? Kāpēc bija tik augstprātīgs viņu priekšā? Kāpēc nenāca viņiem pretim? Tas tāpēc, ka Viņš dēvēts „Par augstprātīgāko no visiem augstprātīgajiem”.

Cilvēks dzīvo ar rūgtiem maldiem, tie liek iet nepareizus ceļus augstākā spēka, savas sliktās dzīves cēloņa meklējumos. Šie meklējumi nav pareizi, jo jāmeklē nevis starp ļaunumu, bet jānoskaidro, kur atrodas labestības avots un jātiecas pie Viņa, pie līdzības ar Viņu sasniegšanas, tā vietā, lai savā tekošajā stāvoklī gaidītu un prasītu no Viņa uzlabot man dzīvi tajā vietā, kurā atrodos.

Tādējādi Bāls Sulams raksta savā vēstulē, ka „mēs redzam līdz pat šai dienai, cik daudz cilvēku saindējuši savu dzīvi ar visām iespējamām ciešanām un pašmocībām un viss tikai tādēļ, lai rastu vismaz kādu jēgu kalpošanā Radītājam”. Kas tā par kalpošanu Radītājam, ja cilvēks izjūt ciešanas un mocības un pie tam vēl meklē tajā kaut kādu augstāko jēgu? Ne jau tas bija mērķis.

Šādā pieejā jau ir daži sagrozīti nosacījumi, tādēļ visi, kas tai sekoja, „iztērējuši savu dzīvi veltīgi”. Viens mēģināja izdarīt sev labāk, neko savā vietā emainot. Cits meklēja, kā manipulēt ar Radītāju, izmantojot Viņu savā labā. Trešais domāja pietuvināties Radītājam uz ciešanu rēķina un saņemt atalgojumu par to, ka mocījies. Ir pat rakstīts, ka „ciešanas mīkstina egoismu kā sāls gaļu”. No šejienes nāk gavēņi un lūgšanas, kas pārgājuši visās reliģijās.

„Taču viņi visi izšķērdējuši savu dzīvi veltīgi un atstājuši šo pasauli tāpat kā nākuši”, jo tā bija nepareiza pieeja. Radītājs nevēlas, lai mēs ciestu. Viņam no mums neko nevajag, izņemot to, lai mēs Viņu izzinātu un sasniegtu ar Viņu saplūsmi, tas ir, to pašu augstumu.

Visas mūsu darbības, izņemot tās, kas virzītas uz līdzības sasniegšanu ar Radītāju, pilnīgi veltīgas un ne pie kā nenovedīs. Turklāt nevajag uzskatīt, ka ciešanas – daļa no ceļa, kas ved pie Radītāja. Ja cilvēks izjūt ciešanas, tad tā ir zīme, ka viņš atrauts no Radītāja un ne vien attālināts no Viņa, bet arī attālinās pretējā virzienā.

„Vienotības piliens” – saplūsmes punkts, kas tiek sasniegts tikai pateicoties tam, ka cilvēks pastāvīgi tiecas sasniegt īpašību līdzību ar Radītāju, kā sacīts: „No mīlestības pret cilvēkiem – līdz mīlestībai pret Radītāju”. Taču pārējie ceļi – nav pareizi.

Bāls Sulams par to raksta ar lielām sāpēm, ar nožēlu, ka tā notiek visā cilvēces vēstures gaitā līdz pat mūsdienām. Taču ko lai dara. Pēc iespējas jācenšas visiem paskaidrot, kur slēpjas patiesība.

No sagatavošanās nodarbībai, 29.07.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed