Par kabalistisko revolūciju un tumsu pirms rītausmas

Jautājums: Bāls Sulams raksta, ja mēs neuzturam pareizu līdzsvaru starp saņemšanas un atdeves spēkiem, Daba mūs soda. Par ko lai soda cilvēkus, kuri par to neko nezina?

Atbilde: Tas nav „sods” vispārpieņemtajā nozīmē – tādā veidā cilvēku mudina uz patstāvīgu labošanos. Nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī „sods” tā arī ir labošanās. No otras puses, cilvēciskajā līmenī „sods” tā ir tieksme, impulss uz to, lai viņš pasteigtos izlaboties, negaidot paredzēto termiņu.

Kamēr mēs augam trijās pirmajās stadijās – nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā, – mūsu attīstība plūst dabiskā, instinktīvā veidā, kas dēvēts „pēc saraksta”, savā laikā, saskaņā ar programmu. Tādējādi kabalisti iepriekš jau zināja to vai citu laikmetu aptuvenos termiņus. Taču sākot no 15. gadsimta šai lietai pieslēdzās kabalas zinātne, kas aicināta paātrināt procesu. No tiem laikiem cilvēce turpināja saņemt „vienkāršas” likstas un nelaimes, kas virzīja uz zinātniski tehnisko attīstību, bet otrai daļai sāka sūtīt īpašus, mērķtiecīgus triecienus, ar kuru starpniecību cilvēki modās un pievērsās kabalas zinātnei.

Šī atmoda sākās ar Bālu Šem Tovu, kurš būtībā atklāja ebreju tautai vārtus iekšējam darbam un dibināja šī darba principus nākamajām paaudzēm. Viņš pats neko neuzrakstīja, taču īstenoja, nebijušu pēc sava mēroga, metodikas izplatīšanu. Tas bija izcils cilvēks savā lietā, kuru pat nav iespējams ar kādu salīdzināt, ņemot vērā tā laikmeta apstākļus.

Tieši Bāls Šem Tovs ieviesa masu kabalas apmācību. Viņam piemita spēks – dāvāts, protams, no augšienes, – lai ienestu dzirksteles sašķeltajā tautā, kura cieta Austrumeiropā no trūkuma un grautiņiem. Viņš organizēja cilvēkus un radīja starp tiem kopīgu tīklu. Viņš sāka atklāt viņiem garīgās realitātes struktūru: piecas pasaules, sfirot, parcufim… Zoar Grāmata tajā laikā kļuva pieejama masām, kas nekad iepriekš nenotika. Hasīdiem tā var atrasties uz grāmatu plaukta, par cik kabalas zinātne vairs nav aizliegta.

Pirmie Bāla Šem Tova skolnieki kļuva izcili kabalisti, aizsāka hasīdisma kustību un uzrakstīja grāmatas, kuras tauta spēja uztvert. Uzrakstītas lieliskā, jutekliski dāsnā valodā, šīs grāmatas piesaistīja cilvēkus iekšējam darbam.

Ne velti Bāls Sulams tik augstu vērtē Bālu Šem Tovu, jo viņš veica īstu kabalistisku revolūciju, visiem tiem, kuri vēlējās, atvēra tās durvis, kuras iepriekš tika cieši slēgtas. Un pie visa tā viņš palika kā noslēpums: mēs varam runāt par viņa darbiem, taču ne par viņu pašu.

Viņa mācekļi turpināja šo darbu, katrs attiecīgi savai īpatnībai un gala rezultātā hasīdu kustība kļuva par milzīgu soli ceļā uz kabalas zinātnes realizāciju ļaudīm. Cilvēkus sāka cienīt vienīgi par garīgo augstumu, par pašatteikšanos mīlestībā pret tuvāko. Reālajā dzīvē ienāca jēdzieni „mīlestība pret tuvāko kā sevi pašu”, „kalpošana Radītājam priekā”. Tas ļoti liela intensīva iekšējā darba periods.

Tikai pēc diviem gadsimtiem sekoja kritums, kad hasīdismu pārvērta par „ceremoniālu”, un ārējais atkal ņēma visroku pār iekšējo…

Atgriežoties pie jautājuma: mēs paši slēpjam no sevis faktus, paši nevēlamies par tiem dzirdēt un, aizmirstot par garīgo darbu, acumirklī nonākam mūsu pasaulē. Tādā veidā darbojas mūsos valdošais egoisms – aizklājot ar sevi pat mazāko kontaktu ar Radītāju, Viņa realitāti, Viņa darbības, Viņa esamību. Mēs neko nevēlamies par Viņu zināt.

Ne velti šī apslēptība ir tik liela – tā veido cilvēkam telpu, lai viņš sevi formētu. Taču no otras puses, viņam atgādina galveno, viņu modina un atved uz grupu. Pakāpeniski process izplatīsies visā pasaulē, taču sākumā nepieciešams tumsas periods – tā kļūs cilvēkam par to pamatu, virs kura turpmāk viņš izveidos sevi.

No nodarbības pēc „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 02.08.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: