Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 57. p.: Ja Radītāja kalpotāji nodarbotos ar Toras iekšējo daļu un piesaistītu pilnu Bezgalības gaismu, tad visa paaudze tiektos tās sasniegt, un visi būtu pārliecināti, ka nekļūdīsies šajā ceļā. Taču, ja pat Radītāja kalpotāji novērsušies no šīs zinātnes – nav brīnums, ka viņu dēļ visa paaudze cieš neveiksmi. Jūtot lielus sirdēstus, es nespēju turpināt.

Ja masas nodarbotos ar Toru, saprastu, kas ir patiesa mācība… Tieši tā masas dēvē kabalas zinātni, taču nevēlas to apgūt. Turpretī, ja tās sāktu to studēt, protams, tad mēs varētu īstenot ļoti lielas labošanās, kā skaitliskās, tāpat arī kvalitatīvās. Tad mūsu stāvoklis šodien būtu citāds.

Kurš, ja ne Bāls Sulams, zina par šo pārrāvumu starp vēlamo un esošo, kad iekšējā vietā, mēs, gluži otrādi, nodarbojamies ar ārējo. Pēdējais laikmets, kam nepievērsa uzmanību, kļuva 19. gadsimta beigas, kad tika saņemta atļauja atgriezties Israēla zemē. Kopumā šis periods ilgst kopš ARI – Mašiaha, Jozefa dēla laikiem.

Lūk, ko raksta rabīns Ābrams ben Mordehajs Azulajs grāmatas „Saules gaisma” Priekšvārdā:

Lēmums no augšienes par atklātu kabalas zinātnes studēšanu bija spēkā esošs tikai noteikta laika periodā – līdz 1490. gada beigām. No šī laika un turpmāk sākās „pēdējās paaudzes laikmets”, šis lēmums tika atcelts, un tika dota atļauja apgūt Zoar Grāmatu. Turklāt no 1540. gada nepieciešams, lai ar to nodarbotos masas: pieaugušie un bērni, par cik nākotnē atnāks ķēniņš Mašiahs, pateicoties tieši tam un nekam citam. Tātad neklājas to noniecināt.

Ar šo mēs vismaz nedaudz varam saprast, cik daudz zaudējam, tāpēc ka vēl arvien ignorējam kabalas zinātni, un kādas nelaimes tas nodarīja tautai kopš tiem laikiem un līdz mūsdienām. Būtībā mēs izdaram lielu pārkāpumu.

Jautājums: Bāls Sulams raksta, ka „visa paaudze virzītos aiz viņiem”. Vai tas nozīmē, ka visiem jāstudē kabalas zinātne?

Atbilde: Mums nav pieņemts runāt vēlējuma izteiksmē un tomēr: ja to paaudžu reliģiozie cilvēki nodarbotos ar kabalu un atklātajai daļai pievienotu apslēpto – ARI darbus un Bāla Šem Tova mācību, tad laika gaitā mēs sevi izlabotu. Pirmkārt, mēs pareizi sajustu realitāti. Cilvēki neatstātu reliģiju, neiestātos „askalas” laikmets, kas izraisīts ar atraušanos no pareizā virziena cilvēka attīstībā. Pabeidzot garīgās trimdas periodu, ebreju tauta 15. gadsimtā turpinātu ceļu, kas ved uz atpestīšanos un augšupeju.

Tieši no tā laika sākās „pēdējās paaudzes laikmets”. Jau tad mums bija jānodarbojas ar kabalas zinātni, tas ir, labošanās metodiku, kas nes gaismu, kas atgriež pie Avota – ikvienu un visus kopā. Tad pasaules tautas saņemtu caur mums pagaismu, kas manītu viņu attieksmi.

Taču mēs nesākām nodarboties ar Toras iekšējo daļu, tas ir, kabalas zinātni un tāpēc mums nebija saiknes ar gaismu. Tā iedarbojās savā gaitā saskaņā ar jauno laikmetu, un tas mums tikai apgrūtināja ceļu. Gaismas vietā pieauga tumsa, par cik mēs nebijām gatavi to pieņemt. Tumsa – tā pati gaisma, kuru mēs nespējam saskatīt savās sabojātajās vēlmēs. Ja mēs sevi izlabotu, tad būtu sajutuši tās pietuvošanos kā kaut ko vēlamu. Taču viss notika otrādi, mēs nevēlamies gaismu, un tā mums parvēršas par tumsu – briesmīgām ciešanām.

Šeit ir visa problēma: līdz pat šim brīdim ar Toru nodarbojas tikai ārēji – kā darbos, tāpat arī mācībās. „Ārēji” tas nozīmē – ne ar mērķi izlabot dvēseli. Trimda, kurā mēs atrodamies, nosacīta ar to, ka mēs nelabojam sevi, bet mācāmies bez virzības uz priekšu. Kādreiz mums bija jārīkojas tieši tā, taču hronoloģiski šis periods ir beidzies 15. gadsimtā. Mēs atpaliekam par 500 gadiem.

Jautājums: Šodien sanāk tā, ka kabalai tuvāk ir pasaulīgā tautas daļa…

Atbilde: Pareizi. Cerēsim, ka situācija mainīsies. Pagaidām reliģiozā daļa iziet ļaunuma apzināšanās etapus – sevī un mūsdienu notikumos. Pamazām, dažādās formās tā sāk to apzināties. Paies vēl pāris gadu un tas notiks.

Jebkurā gadījumā mēs netiecamies nevienu izlabot, izņemot sevi. Kurš vēlas pievienoties labošanām – lūdzu. Kopīgajā sistēmā mēs visi esam savstarpēji saistīti, tāpēc cerēsim, ka tas ietekmēs visus.

Ja reliģiozā auditorija sāktu studēt kabalu – protams, mēs ļoti ātri nonāktu pie vispārējās izlabošanās. Taču tādi ir nosacījumi, tādas īpašības, kas piemīt saņemošajai vēlmei.

Bez tam ir jāsaprot, ka mūsu acu priekšā – sašķelšanās un trimdas sekas. Šīm tautas daļām jāuzvedas tieši tādā veidā. Visus vada daba, un nekas neiziet ārpus tās ietvariem. Trimdas laikā cilvēkam piemīt saņemošās vēlmes daba, viņš nejūt savu saikni ar Radītāju. Augstākā gaisma un Radītājs viņam nav atklāti – un saiknes nav. Taču no otras puses, viņš saņem pilnīgu apmierinājumu, nodarbojoties ar Toru un baušļiem mūdienu veidā. Tāpēc, saistīts ar kreiso līniju, viņš vienkārši nav spējīgs izkļūt no šī stāvokļa.

Tāds ir mūsu noietā ceļa rezultāts un nekādā gadījumā nevienu nevar vainot. Mēs raugāmies uz šīm sociālajām parādībām kā pētnieki, objektīvi, atceroties, ka nav neviena cita, izņemot Viņu. Tā arī bija jānotiek.

Taču attiecībā uz praktiskajām labošānām – mums ir jāsaprot, ka šodien viss atkarīgs no mums. Izņemot sevi, mēs ne no viena neko neprasām. Tāda ir mūsu pieeja katrai cilvēciskās sabiedrības daļai un pat katram cilvēkam: jānodrošina, lai viņam tiktu sniegti labākie skaidrojumi, bet tālāk seko viņa brīvā izvēle.

No nodarbības pēc „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 01.08.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un reliģija, Kabalas izplatīšana | Add Comment →