Brīvības punkts – dvēseles sākums

Jautājums: Kur atrodas punkts, no kura sākas mana brīvā izvēle? Kas jāietver šim punktam? Kā es redzu caur to pasauli? Kā es dalu visas lietas svarīgajās un nesvarīgajās, dārgās un nenozīmīgajās, kā izveidoju prioritāšu skalu?

Atbilde: Izvēles brīvība sākas no tā punkta, kas dēvēts par dvēseles pamatu. Tieši no šī punkta sākas dvēsele. Tāpēc šī punkta meklējumi – galvenais, caur ko mēs izejam un nodarbojamies sagatavošanās periodā.

Noskaidrot brīvības punktu iespējams sasniedzot tikai pirmo, vismazāko atdeves īpašības pakāpi. Tad mēs sākam saprast, kas mums ir jāizvēlas un no kā. Izvēle vienmēr atrodas starp divām alternatīvām.

Ja izvēlei mums iedos divas pilnīgi identiskas lietas, mēs nespēsim izvēlēties. Mēs svārstīsimies no vienas lietas uz otru un tā arī nespēsim izšķirties. Vienai attiecībā pret otru jāatrod kāds trūkums vai priekšrocība.

Tāpēc brīvā izvēle iespējama, ja attiecībā pret saņemšanas īpašību izvēlos atdeves īpašību. Ja varu tādas īpašības atšķirt un nolemt, ka atdeves īpašība, bez šaubām, labāka par saņemšanas īpašību, tad ar šādu mērauklu varu sākt izvēlēties, kas ir labāks, bet kas sliktāks jebkurā jautājumā.

Proti, vispirms, lai varētu brīvi izvēlēties, man jāatbrīvojas no savas vēlmes baudīt, jāzina, ko izvēlos: atdeves īpašību un to jāprot izvēlēties katru mirkli. Tas arī nosaka manu līmeni, manu pakāpi. Tāpēc katru reizi arvien vairāk izvēloties atdeves īpašību salīdzinājumā ar saņemšanas īpašību, es virzos uz priekšu. Tas ir vienīgais, kas jādara.

Taču pats pirmais brīvās izvēles punkts, kurā mēs iznākam no trimdas un kļūstam „brīva tauta savā zemē (arec)”, tas ir, savā vēlmē (racon), atbrīvoti no sava egoisma, rodas tajā mirklī, kad cilvēks šķērso „mahsom”, robežu uz garīgo pasauli, bet līdz tam tas ir sagatavošanās laiks.

Pēc mahsoma šķērsošanas mēs pagaidām mērojam niecīgu ceļu, kas ved cauri tuksnesim un izvēlamies Izraēlas zemi, tas ir, vēlamies sasniegt vēlmi, kas virzīta taisni pie Radītāja (Isra–el) un kura pilnībā ir atdodošā. Taču pagaidām mēs nesajūtam tajā nekādu labumu un pareizu virzību uz priekšu. Tā ir „40 gadu ilgā klīšana pa tuksnesi”, kaut gan šķiet, ka to varētu pāriet ar kājām nedēļas laikā kā Sinajas tuksnesi. Kādēļ tajā jāmaldās četrdesmit gadu?

Taču šis laiks ir nepieciešams, līdz cilvēks saņems sevī visus nosacījumus, un varēs izvēlēties atdeves vēlmi, kas dēvēta par Izraēlas zemi, egoistiskās vēlmes vietā, kas dēvēta par Ēģipti, tādā stāvoklī, kas viņam nozīmē tuksnesi. Pagaidām viņu nekas nepiesaista atdevē.

Pēc tam, kad viņš ienāk Izraēlas zemē, viņš saduras ar vēl lielākām problēmām. Tur vēlme baudīt sāk saņemt garīgo baudījumu, un viņam tas jāpārvar, lai spētu saņemt atdeves dēļ.

Īsāk sakot, izvēles brīvība nozīmē, cik lielā mērā cilvēks jebkurā vietā atzīst par labāku ticību augstāk par zināšanām, tas ir, atdeves īpašību salīdzinājumā ar saņemšanas īpašību.

Turpretī materiālajā formā tas izpaužas tādā veidā, ka jebkurš stāvoklis, kuru es redzu sev priekšā, es iedomājos kā Radītāja izpausmi. Tas ir Viņš, Kurš deva man tādas iekšējās sajūtas, un Viņš demonstrē man visu šo pasauli, kas atrodas man apkārt. Viņš ar mani spēlē divējādi: gan manī, gan no ārienes, atstājot man izvēlei tikai vienu brīvu punktu, lai es pareizi noteiktu savu attieksmi iekšējā pasaulē, kuru Viņš manī atveidojis attiecībā pret ārējo pasauli – Viņa izpausmi.

Gala rezultātā man jāsavieno: sevi un ārējo pasauli, lai novestu pie vienas, vienotas formas, kas dēvēta „Nav neviena cita, izņemot Radītāju”.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 27.07.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: